something along these lines, jā.

Jā.

Principā Tev piekrītu, bet jāatzīmē, ka šajā situācijā ir, kā lai to saka, paaugstināta traģisko stāstu koncentrācija. Tādus gadījumus, kādus piemin fotogrāfs: http://www.apollo.lv/zinas/fotografs-fotografejot-man-nesapeja-bet-stavot-kopa-ar-cietuso-tuviniekiem-raudat-nacas-biezi/623617 , ikdienišķos apstākļos mēs uzzinam ar frekvenci "daži gadā", un lielākoties tie neskar mūsu tuvinieku loku. Taču šeit ir ļoti blīvs traģēdiju birums, un nelaimes klātbūtnes sajūtu saasina tas, ka tā nav notikusi kaut kur ellē ratā Sīrijā-Irākā- Somālijā, bet tepat blakus, un starp bojāgājušajiem, ja arī nav neviena tiešā paziņas, ļoti iespējams, ir drauga rads vai rada draugs utt.
Tāpēc es saprotu tos, kuri šovakar par nāvi domā intensīvāk nekā citreiz.

yes

Saprotu Tavu domu.

nu vispār šo ierakstu varēja pirmdien rakstīt, vai otrdien, vai vēlāk
-
jāļauj tomēr pelniem nosēsties
šobrīd uztvere visiem saasināta - nav vajadzība vēl sāli piebērt

jaa, nav vajadziibas piebeert veel saali internetus lasoshajiem diikdienjiem

Ja cilvēks iet bojā vecuma dēļ (mediķi kaut ko ierakstīs), mājās, uc "ikdienišķos" apstākļos, tad par to neviens neraksta. Jo tā ir ikdiena kā tu minēji. P.S. Es esmu gājis cauri tam, kad raksta par tev tuva cilvēka nāvi (mana brāļa)- tās sajūtas pat nevar aprakstīt.

paldies. par godīgumu.

šis laikam ir pārāk tuvu, tāpēc sāp. lai arī par svešiem un lai arī es sevi nevaru saukt par raudātaju svešās nelaimēs.

šis viss ir skarbi. reāli, tuvu un pa īstam.

domai piekrītu. šoreiz sajūtas dara kaut ko pa savam.

es it kā domāju līdzīgi, parasti traģēdijās domāju par to, ka daudzi citi šodien arī ir sabraukti un viņu tuviniekiem un bāreņiem nekādu pabalstu nebūs.. līdz kādam 16. upurim Zolitūdē attieksme bija diezgan mierīga, lai arī mana mamma nenopirka vakariņas, jo pa ceļam uz Maximu tā sagruva un tas viss tā teikt uz mūsu ielas.. bet es nezinu, šodien burtiski neiroze sākusies no šīs ziņas, it īpaši par tiem, kas vēl neziņā tur grozās un cer. drausmīgi žēl palika visu.

Jo šis komerciālisms ,kas ir ieviesies ir nepārspējami debīls.
Nesaprotu šīs reklāmas, virtuālas sveces draugiem.lv,kas tiek sasauktas ar taģēdiju un vēl jo vairāk cilvēkus,kas parakstās uz šīm provakacijām. Tas mani tracina.
Katram jau savs tas subjektīvais viedoklis un tomēr,kā jau komentāros minēja,tad šīs vairāk vai mazāk ir globālas sēras.

Nu jā, tak reāli pofig, ka 10min no darba visas dienas garumā līķus velk ārā, kamēr iespējami iesprostosto radinieki mēģina saglabāt pēdējās cerību paliekas un ticēt, ka varbūt izdzīvos.

Faktoru arī spēlē šīs traģēdijas, teiksim tā, idiotisms. Nevīžība, bezatbildība, nolaidība. Dēļ šādām lietām cilvēkiem nevajadzētu mirt.

Jā, pilnībā piekrītu!

Jā. Cik daudziem šajās dienās šķiet, ka tikai viņi jūtas, es pat nezinu, kā pateikt, "pareizi" laikam ir īstais vārds. Nožēlojami.

Jā, un savas emocijas par "pareizajām" uzskata ne tikai tie, kas sēro, bet arī tie, kas uzskata par savu pienākumu paust vienaldzību, jo "cilvēki mirst katru dienu".

Jā, kaut kā tā tas arī bija domāts.

jā

Šorīt lasot ziņas, nodomāju - kurā dienā dzeltenajā presē parādīsies intervijas "ko par šo traģēdiju domā slavenības un kā viņas jutās, uzzinot par Maximas sagrūšanu".

Un vispār - labāk noziedot cietušajiem ugunsdzēsējiem, kas mira un savainojās, cenšoties glābt cilvēkus, nevis vienkārši trāpoties neīstajā laikā neīstajā vietā.

Jā.

Vēl tikai jāsagaida, ka Freimaņa fondu pārdēvēs par ... fondu un sāks vākt naudu atkal kādam monumentālam likteņdārzam, rīkot koncertus un izdot ar uzcenojumu sērīgus fotoalbumus.

Tavs cinisms attiecībā pret lielāko daļu no visa, ir fenomenāls. Tu esi labs piemērs, kā slikti izmantot faktus un autonomu spriestspēju.

+daudz

Vismaz kas manī labs. Un nekā fenomenāla nav. Ja atmiņa neviļ, Vonnegūts šādu spēju piedēvēja saviem 10% cilvēces.

Un prognoze par jauna likteņdārza būvi arī piepildījusies: http://nra.lv/latvija/106585-rigas-dome-meza-kapos-veidos-pieminas-aleju-maxima-tragedijas-upuriem.htm

Nomet anonimitātes masku un paskaties man sejā.

Jap.

Un Popnāve ir ļoti, ļoti labs termins.

+

Sorry, bet par to ir jārunā. Kaut vai tādēļ: ja - nedod Dies! - kādā veikalā sāktu aurot signalizācija, cilvēki dotos uz izejām, nevis vēl stundām kārstītos gar plauktiem, meklējot garšīgāko šņabi.
Un, nē, es neesmu nevienā savā profilā soc.tīklos ielikusi ne svecīti, ne lentīti, tikai pārpostējusi bezmaksas psihologu kontaktus, bet es arī augstprātībā neapsmīnu tos, kas to dara. Katrs mēs esam citāds, un katram no mums ir tiesības paust savas jūtas tā, kā uzskatam par pareizāku.

+1

nē.

Vakar iedomājos par tēmu, ka te nu mums beidzot, pateicoties internetiem un ne tikai, nāve ir padarīta par popkultūru, gribēju pierakstīt, bet re, kāds to jau ir izdarījis, paldies.

Tiešām bija nepatīkami skatīties, kā tauta pamazām paši sevi uzkurina, un viss faktiski dienas laikā pārvēršas kaut kādā patosa pārpilnā balagānā.

Man šķiet, ka ir viens aspekts, kuru Tu neesi ņēmis vērā. Kolektīvisms. Cilvēki kaut kādā ziņā ir izslāpuši pēc kāda kolektīva, vienojoša pārdzīvojuma. Lai arī tas beigās kļūst zināmā mērā par patosu, nāve kā popkultūra, tomēr tā "patīk" spaidīšana sociālajos portālos pie dažādiem rakstiem un svecītes interneta vietnēs, manuprāt, demonstrē cilvēku vēlmi pievienoties kolektīvajam pārdzīvojumam, tas dod iespēju vienreiz pateikt "es arī tā to jūtu, tāpat kā citi". Šī iespēja ikdienā ir visai ierobežota, lai neteiktu — liegta.

Piekrītu.

man ir savs... nepopulārais viedoklis un man ir labi. Ja var pateikt vēl "jums", tad vispār lieliski.
tam parasti vajadzētu sākties ar "viss notiek tā kā tam jānotiek" nobrieduši apstākļi, nejaušību neesamība. garlaicīga dzīve, jā.
nelaime satuvina, un tas mani priecē, man patīk, kad cilvēki ir tuvi, nepatīk, kad augstprātīgi, iedomīgi, sveši, cietsirdigi. Tāds nu es esmu, panesies uz tuvības svarīgumu.
Par dzīvībām man nav žēl, man ir prieks par ieguvumiem. Protams, pēc mirkļa viss atkal mainīsies, bet savs devums šim notikumam ir bijis.
Ar viedokli, ka priecājos par šo notikumu, laikam gan nevar iet klaigāt boksa zālē.


mēs esam mūžīgi, tas gan :) Kamēr es dzivoju, neviens man nepieradis pretējo, kad būšu miris, nevienam nebūs, kam to pierādīt.

grūti norobežoties... blakus daudz bērnu ir palikuši bez mammām tāpēc, ka mammas aizgāja uz veikalu...
ja nezinātu, ka regulāri sēdi kapos, dzīvo citā daugavas krastā, neskaties tv u.t.t., uzskatītu tevi par bezsirdīgu monstru. just sayin'

Tu nevari norobežoties jo tas noticis netālu ?
Tu nevari norobežoties tādēļ, ka par to visi runā ?
Ar ko šī situācija atšķiras no pārējām nāvēm ?
Šīs situācijas popularizācija ir kaut kāda dīvainā veidā emocionalizējusi visus cilvēkus.

emocijas neapklusināt ar statistikas datiem un loģiku. un diez vai vajadzētu censties tās skaidrot, ja vien neesi mans psihoterapeits.
pat, ja es sāku tev piekasīties tavā teritorijā.
lai gan. labi, nenoliegšu, ka šīs manas un cilvēku emocijas un reakcija varbūt ir pūļa efekts, ko pastiprina un notur mediji un sociālie tīkli, radot pastāvīgu traģēdijas klātbūtnes efektu, tomēr līdzjūtība, empātija, spēja just svešas sāpes ir labākās cilvēciskās jūtas - negribu nesaprašanā raukt pieri par kaut vienu, kuram tās varbūt visai pēkšņi ir parādījušās un kas vēlas tās paust. personīgi man nešķiet īsti vietā mēģināt pierādīt, cik tas ir bezjēdzīgi, galīgi neprakstiski, visnotaļ neloģiski vai pat traucējoši. vai arī iekategorizēt pie dīvainībām.
192.168.*.***

Un mani tam vēl papildus mulsina (nepatīk) cilvēki, kas raksta izsmeļošus blogu postus par tēmu "neesmu experts... bet tādas cūcības un nevīžibas.. un no bildēm izdaru secinājumus".

Bet par signalizācijām piekrītu. Ja skan trauksme, tad katram pašam ir jāzin kas patiesībā jādara - Jātinas prom. Un noteikti ir vērts par to vēl runāt, jo liela daļa cilvēku ir kūtri. Bet par to es jau rakstīju pagāšnedēļ.