Halina

Tētis grib spontāni sēsties mašīnā un braukt pie manis ciemos. Diemžēl ne morāli ne finansiāli viņam negribas vienam braukt.

Šodien gandrīz notika TAS >

Pie manām terases durvīm uzradās kaķis!!!

Es jau sen par to domāju, ka kādu dienu kāds kaķis ņaudēs pie manām durvīm un lūgs atļaut palikt pie manis forever.

Bet nu es apčamdīju to kaķi, bija kopts, ar kakla siksniņu un zvaniņu un drīzāk šķita garlaikots nevis pazudis un badā.

Pie augšstāva kaimiņienes noskaidroju, ka blakus esošajiem kaimiņiem kaķu nav, toties te daudz dažādu kaķu vazājās no citiem visiem kaimiņiem (viņai pašai bail no kaķiem un viņi neinteresē)

Tā nu mēs secinājām, ka tad kaķis atradīs atkal savas mājas. Kad atnācu atpakaļ lejā, kaķis jau vairs nebija.

... nu nekas. mēs jau laikam tāpat nedrīkstam turēt dzīvniekus šeit...un vēl tie sejā lekšanas riski.

Ai, pilnmēness šoreiz sit augstu vilni. Ar bērnu maz pacietības, viņam ar mani arī.( Mans ārsts un celiakija )

Jau atkal palaižu garām viņu koncertu.
Nav teikts, ka mēs būtu braukuši, bet tikuntā... būtu es laicīgi zinājusi!

Laikam man nebūs lemts viņus dzirdēt dzīvajā.

( Uzmanību bērni! ) Priecīgu dienu!

Patiesībā es vienreiz netīšām vinnēju DVD ar filmiņu RIO
tas tā, ja gadījumā es gribu kādreiz pateikt, ka nekad neko neesmu vinnējusi.

Gribu piedalīties loterijā, bet laikam tur nevar izvēlēties laimestu :(

Nekas.

Manam vīram garšo, sālīti/skābēti gurķīši. 

vistu_zaglis Man vajag arī sviesta cibas lasītāju priekš Android

kopā ar Simon & Garfunkel.

un ģimenes tiešo atbalstu :)

Gribas kaut ko gaļīgu apēst, bet īsti nekā nav, un nevaru izdomāt ko varētu man no veikala atvest... cepeti no saldētavas jau nu vairs neizvilkt, negribas arī.

Cepšu kartupelīšus cepeškrāsnī un varbūt kādu gurķīgu salātu sataisīšu, lai vīram arī kāds prieciņš tiek.

saprotu, ka ja nāk miegs, tad vajag gulēt.

Bet man vajag aizbraukt arī uz pilsētas tirgu, lai nopirktu kādu zemeni, ķirsi, varbūt burkānu.
Un vēl mēs gribam sveikt draugus ar laulības noslēgšanu un kādu puķi un kartiņu vajadzētu iegādāt.
Un to vajag darīt tieši tagad.

Tādēļ miegs tiks atlikts līdz vēlākai pēcpusdienai.
Jo, kad atbraukšu atpakaļ būs jāēd un ar pilnu kuņģi nedrīkstu iet gulēt.

Uz noguruma rēķina noslinkoju un neiegāju dušā, neizmazgāju matus. Nekas, tirgū pārdevējiem būs vienalga.
Varbūt tad pēcpusdienā... lai vakarā var piesmirdināt tīros matus ar ceptas gaļas aromātu.

Pēdējās nedēļas...
Pirksim saldētavu, jo vīratēvs sasūtījis tikdaudz gaļu un maizi, ka jāliek saldēties (jo vīrs taupa).
Un man vajag sacept sev kilogramiem maizi, lai kādu pirmo mēnesi ir ko ēst.
Un ja M. atbrauks, lai arī viņai ir ko ēst un ko paņemt atpakaļceļā.

Varbūt tad arī kādam gatavam saldētam produktam arī atradīsies vieta... par ko jau sen sapņoju. Pasūtīt un visu atved un vairs nav par ko uztraukties.

Vēl ir daudz organizatorisku darbu, bet iet arvien lēnāk un lēnāk. Nekas. Viss notiek uz labu!

Un atkal par mūziku.
Atcerējos vēl vienu.

Grupu centos kādu 1h atcerēties, lai cerētu atrast vispār to dziesmu. Es pat īsti to dziesmu vairs neatcerējos, tikai kaut kādas sajūtas par to.

Nu lūk - izdevās: "myslovitz - sound of solitude" (nesaprotu kā man izdevās tādu burtu savienojumu atcerēties)
šitā "acidland" laikam bija tā populārākā.

Youtubē man neļauj to skatīties.
Labi, ka ir spotify.

Pavisam netīšām atcerējos vienu grupu - Live es pat īsi neticēju, ka es pareiz atceros. 

Nevaru izvēlēties ratus.
Nav tāds veikals, kur visi rati būtu lietoti un var apskatīties. Bet braukāt 100-200 km rādiusā pie vieniem un tad citiem cilvēkiem skatīties uz ratiem, arī nav īsti forši, dārgi un ja nepatīk tad atkal jābrauc citur.

Nu lūk. Vakar bijām veikalā pamēģināt ratus. Vieniem tur pievilcīga atlaide, liela daļa fīčas, kas man patīk. Daļa fīču arī nav, bet tas itkā nebūtu traki.
2x gandrīz jau pasūtīju.. un tomēr nē.
Skatījāmies vēl uz citiem, vīram tie labāk patika.. man tā kā īsti nē.

Un tagad veicu aptauju ar māsu un vīru, lai novērtē dažu variantu parametrus, kas kuram šķiet svarīgāks un tad paskatīšos.
Vienus vēl vajadzētu kādā viekalā atrast un pamēģināt, lai ir skaidrāks priekšstats.

Nu grūti :)

vistu_zaglis androīda aplikācijas.

Pēdējo 3 dienu laikā 2as smieklu lēkmes.
Tad jau laikam ar mani viss būs labi :)

(jūtu, ka sen neesmu tā smējusies).

Un vispār, pacietība man šķiet ir diezgan pazudusi. Vismaz darbā.
Sevišķi uz Azubi (Latviski būtu jāizrunā "acubi", izglītojamais). Puika, kruš tikko no pamatskolas vai vidusskolas iet profenē pa IT tēmu un 3 gadus pie mums strādā dienās, kad viņam nav skola (aptuveni 2 ned strādā, 2 ned mācās).

Lūk un kā es priecājos un gaidīju, ka būs kāds, kuru mācīt, dresēt utml.
Bet 1) viņš izrādījās lielāks idiots un nemotivētāks nekā es gaidīju
2) es paliku stāvoklī.

Un tagad es viņam atbildu ar "jā" un "nē" vai pasaku ka to var atrast rokasgrāmatā vai kaut kur citur.
Un neauklējos. Kaut gan dažreiz varbūt tomēr vajadzētu savākties un pievērst viņam mazliet vairāk uzmanības.

Bet lai to dara pārējie. Ja viņš pat vienu ticketu dienā nevar savākt, tad man pietrūkst...
Un sēž un gatavs rakstīt klientam epastu ar jautājumiem un vārdiem, kurus viņš pats nesaprot.
Un pēc tam man prasa .. "starp citu, a kas ir tas, a kur to var iestatīt?" Dooh.
Vispirms ir jāsaprot un tad jāraksta!

Kad es sāku strādāt, tā gan nebija!
Atceros senos laikos Zigis visu laiku spieda uz analīzes procesu, iziet visu analīzes taciņu un tad nākt pie viņa prasīt padomu. Un pati zinu, ka ne vienmēr visas iespējas biju pārbaudījusi.
Tagad jā, tagad es pati spiežu uz to, ka smadzenes jākustina.
Bet visi jau nav tik apdāvināti kā es!

Kļūst grūti nepārēsties no augļiem.
Un man garšo ananāsi (?!?!?!?!?).
Apelsīni arī, bet tas nav nekas īpašs.

Principā varbūt taisnība ir tiem, kas saka, ka kunģī mazāk vietas.

Un tā jūtos, ka pārsprāgšu.

Bijām ar vīru pastaigā.
Nācām atpakaļ, kad vēl nepazīstama kaimiņiene netīšām krustoja ceļu.

Jau morāli gatavojos komunikācijai, bet to nu gan es negaidīju.
Skaidrā mātes valodā sieviete jautā:
"Вы здесь живете?"
t.i. jūs šeit dzīvojat?

Nu kā Tu cilvēks vācijas vidū pēkšķi automātiski tiec uzrunāts krieviski?

Un iepriekšējā vakarā mēs ar brāli par šo problēmu Latvijā runājām, ka puķu tantiņas un citi pārdevēji kā pirmo izvēlas krievu valodu utml, bet šeit es to negaidīju. Te tev nu bija. Nebija tālu jāmeklē.

Mēs ar vīru pieņēmām, ka viņai bija attaisnojošs iemesls, kāds būs pateicis, ka mēs no Latvijas un izdomājusi, ka mēs runājam krieviski (pati dzimusi Rīgā).

Bet reāli neviens kaimiņš ar mums vēl tiešā veidā krieviski nebija runājis. Vieni kaimiņi ar mani pamēģināja un secināja, ka es mocos (toreiz laikam nevienu vārdu neizlocīju no lūpām) un uzreiz pārgāja uz vietējo valodu.

Principā, mēs dzīvojam krievu rajonā (ja es to būtu zinājusi, nebūtu tur gājusi dzīvot (varbūt)). Tagad man nav vairs jābaidās, ka mans bērns pārvācosies. Pieņemsim, ka tas ir jauks bonuss un viņš varēs iemācīties krievu valodu. Es varbūt arī, ja gribēšu.

Nu sanāca tomēr tikai puspiecos no rīta tikt gulēt.
Nosvinējām, sagaidījām. Vīrs beidzot arī klasisko Jaungada "vieglu garu" ir redzējis. Bija vērts.
Skatījos nu jau ar citām jūtām. Tāpat pusi biju jau aizmirusi, bet tā filma vairs nešķiet tik romantiska kā agrāk.
Varbūt arī tapēc, ka zinu, ka tajā filmā "pēc divdesmit gadiem" ... tiem, kas nav redzējuši neteikšu.

Lējām laimes. Vīram izlējās 5 vai 6 mazas laimītes man viena, kas izskatās pēc pūkainas cepurītes. Tur lielai daļai rezultāts bija pūkains (Tāda bij' tā 'alva').

Vilkām bluķi un pēc tam dzedzinājām.

Dziedājām himlu LV Jauno Gadu sagaidot.
Skatījāmies uz pilsētu no augšas vietējo Jauno Gadu sagaidot. Tas gan bija labs.

Te jāpiezīmē, ka šeit nemēdz būt tāds centrālais "pilsētas salūts" un katrs šauj ko un cik nu var atļauties.
Līdz ar to tieši no augšas un attāluma skats bija vērtīgāks, nekā lavierēt starp sprāgstošām raķetēm pagalmos.

Mūsu ciemā kaimiņi katrs pēc tam no rīta cūkukūti aiz sevis savāca (nu lielākā daļa kaimiņu).

Lai laimīgs Jaunais Gads!

Lasu grāmatu par veselīgu miegu bērniem. Un zinu, ka man pašai ir gulēšanas problēmas. Bet ne par to ir stāsts.

Visādi ne-ritmi mēdz nojaukt miega ritmu. Arī jaunā gada gadīšana.
Tā kā jebkurā gadījumā esmu biežāk un ātrāk nogurusi, atsāku domāt, kāda jēga vispār no tās jaunā gada gaidīšanas.
Par saulgriežiem saprotu. Kaut vai vēl, pieņemsim, ķīniešu Jaunajā Gadā arī ir kaut kāda jēga (jo pēc mēness ritma to aprēķina). Nu tātad ir kaut kāda enerģiju maiņa tajos punktos un pieņemsim, ka to ir vērts piedzīvot nomodā. (Arī dzimšanas dienu).

Bet parasto gadu miju, kur nomainās tikai cipari? Es vairs neredzu jēgu palikt augšā līdz pusnaktij.
Šobrīd vienīgais, kādēļ es vēl to gribētu darīt ir apskatīties salūtu. Bet salūtus es arī savā dzīvē jau esmu redzējusi un redzēšu.

Parunāšu ar vīru par šo jautājumu. Varbūt būsim pensionāri un iesim agri gulēt.
Viņam nav iebildumi iet agrāk gulēt, jo viņš tikuntā arī agrāk ceļas.

Bet kapēc mēs izdomājām, ka jābrauc ciemos?!

P.S. Un man ir sagatavota dāvana mums jaunajam gadam. Un es jau zinu, ka viņš novērtēs to dāvanu. Netīšām kārtojot māju izpļāpājās kā trūkst.(Dāvanu gan es sarūpēju pirms tam).