Halina

ir lietas, kas nemaz nav briesmīgi - ķirši Dennerā tāpat kā Lidiņā maksā, sieru arī var par saprātīgu cenu dabūt, maize gan dārga
vienu dienu neizturēju un aizgāju paēst no šķīvja - 25 eur par absolūti negaršīgiem makaroniem.
nu, un, protams, transports - lai arī tiešām smuks, tīrs, efektīvs plānošanas ziņā, tomēr afigenna dārgs.
uz ofisu man ir viena pietura un turp/atpakaļ izmaksā 9 eiras dienā, tā, protams, nav mana problēma, bet vakardienas izbrauciens uz kalniem savilka kopā uz 100 -> vilciens, vilciens, autobuss, funikulieris turp un funikulieris, autobuss, autobuss, vilciens, vilciens, vilciens atpakaļ.
tik daudz par komandējuma naudas ietaupīšanu

viņiem te pīpē uz katra stūra, vilcienu pieturās, uz ielas, kafejnīcās

jau aizmirsies, kā tas ir un deguns palicis tik jūtīgs, ka vakarā besī, kā smird pašas mati no tā vien, ka kaut kur pa gabalu esmu gājusi garām

nespēju iedomāties tagad, kā viss smirdēja tad, kad strādāju Pulkvedī un pīpēt varēja vēl iekšā

Brīvība ir, kad tu tāds, kā nu tajā brīdī esi, krokšiem kājās un nojaucies ar putekļiem, aizbrauc uz K Senukai pēc detaļām, un iejūc tur starp raibajiem pārējiem pircējiem.

Kur var dabūt precīzus datus par radinieka pirmo sievu, kuras vārdu vairs neviens neatceras, nerunājot pat par dzimšanas un miršanas gadu. Zināma tikai dzīvesvieta, kur dzīvoja pēc apprecēšanās. Ielūrēju attiecīgās draudzes baznīcas grāmatā, tur nekā tāda nav.
20. gs. divdesmitie gadi.

Upd: ja kādu interesē - 100 g veci dokumenti ir dzimtsarakstu nodaļās un laukos viņi uzdoto jautājumu pēta ļoti entuziastiski, cena 4 līdz 6 eiro.

man viesnīcai ir iekļautas arī brokastis
es esmu tāds ļoti brokastu neēdājs, man vajag pāris stundas pēc piecelšanās, lai sāktu gribēties ēst
bet es esmu arī liels gulētājs, tāpēc nevaru piecelties agrāk kā vien pēdējā brīdī
tā nu es tagad mokos no rītiem apēst jebkautko, jo tās trakās šveiciešu brokastis maksā 30 eiras un es taču nevaru vispār neiet.

Piepeši iedomājos, ka tie cilvēki, kuru manā dzīvē vairs nav, kuri ir izvēlējusies aiziet, fiziski, virtuāli vai emocionāli, patiesībā ir pazaudējuši mani, un tas ir viņu zaudējums. Reāls zaudējums, un viņiem ar to ir jādzīvo.
Es zinu, ka šāda pašpārliecinātība man uznāk ļoti, ļoti reti un tikai uz īsu brīdi. Dīvaina sajūta.

Ja es jums pasaku vārdu "anarhs", kādas jums raisās asociācijas?

Bez lūrēšanas gūglēs, čatdžipitijos, klodā vai, pas dies, dīpsīkā, utt utjp.

Kas tas ir?

Kā tas izpaužas?

Vai tas ir labs vai slikts?