Halina

*tautas valodā pankūka*
Iesmērēja manam vīram JAUNU Sim-karti ar jaunu numuru par attiecīgu cenu.
Stulbums.
Viņam vajadzēja vnk mikro-sim dabūt no Telekoma un pārslēgt tarifu, lai ir internets.
Un viņam tā rezultātā nevis anulēja veco kartiņu, un iedeva mikro uz to pašu nr.
Bet iedeva jaunu nr ar jaunu simkarti un par attiecīgu cenu (un vecā palika uz rokas).

DOOH.

Varbūt nevjadzēja viņam "laukos" iet uz to būdiņu bet tomēr stāvēt stresainās ziemassvētku rindās lielpilsētas centrā pie profesionāļiem.

Uff.. nezinu vai var atdot to atpakaļ un pateikt ka ir pārpratums un mēģināt vēlreiz skaidrot. Bet tas arī nav manā varā, viss viņam pašam jāizdomā un jāizsecina.

Būtu labi, ka izdotos. Bet ja nu ne, tad ne. Cerams, ka vismaz tarifu pareizo iedeva.

Korporatīvais pasākums šogad bija cauraudzis, jeb daļēji izdevies.
Nevaru vēl izdomāt vai apmierinātāka biju pagājušogad vai šogad.
Pieņemšu, ka tomēr pagāšgad.

Bet. Uz vienu mirkli tomēr sajutos piederīga uzņēmumam. Jo daļa darbinieku bija sagatavojuši jauku, personalizētu dziesmu par uzņēmumu. Un paķēra jau tas, ka kolēģi vispār dzied (vai repo) un tieši tie kolēģi un protams teksts.
Jā, tas bija forši un tad piestāvēja arī zilā aproce un uzņēmums rocks!

Bet ēdiens priekš manis bija apbēdinājums. Par laimi es ātri aizmirstu un neesmu gājusi meklēt kašķi.
Pavārs, kurš esot teisi "mēs visu pricipā taisam bez glutēna" bija kartupeļu knōdeļos viducī salics maizes kubiciņu.
Un es nenoticēju, ka tā ir bezglutēna maize.
Izrādījās "rozā cepta pīles krūtiņa" nozīmēja nevis rozīgas garšvielas, kā es savā blondajā galvā biju izsapņojusi (un es te nerunāju par bārbijrozā), bet gan to, ka tā gaļa nav izcepta.
Un tā kā es ēdu tikai gaļu un kāpostus (kuri bija sataisīti protams ar vīnu)... nepārēdos.
Pirms tam starter-zupiņa gan bija ideāla. Nezināju ka ķirjusēklu eļļa ir tik garšīga.
Bet nu jā.. vai caureja man nākošajā vakarā bija dēļ "bezglutēna" zupas?

Saldajā.. es jau biju zaudējusi apetīti un drosmi. Bet tomēr skābā ābola maliņas ar paštaisīto saldējumu apēdu. Bija garšīgi. Pildījumu (kas vārda tiešākajā nozīmē izskatījās pēc kakas) neēdu, jo neizraisīja uzticību par izmantotajā sastāvdaļām. Arī vaniļas mērcīte nobiedēja.

Pārmaiņas pēc šogad bija dejas. Un mēs ar vīru saņēmāmies iziet uz deju grīdas mazliet pamīcīties kopā ar citiem bariņā. Labi, ka tā. Kolēģis viens vēl norādīja, ka es vienmēr esmu uz deju grīdas, t.i. tituls tika saglabāts.

Uz deju grīdas bija vismas divas manāmas grūtnieces un es.

Kleitu uzstiepu sev mugurā. Pati es priecīga, bet kopumā jutu ka dikti par mazu kleita krūtīs. Dibenā vēl bija ok.
Jociņš, kas man vēl nebija nekad atgadījies - nebiju aiztaisījusi sānā rāvējslēdzi (priekšā arī viens, to aiztaisīju).
Un neviens nepamanīja (cerams), līdz es pati tualetē pamanīju un visu laboju.
Man bija arī sarkans apakškrekls un lakats uz pleciem, laikam nebija tik viegli to pamanīt.

Jāiemācās laikam sagriezt to tekstu tā, lai nepiespamoju freindlisti. Citreiz.

Ir dīvaini strādāt uzņēmumā, kur katru vadības lēmumu uzreiz uzņem ar skepsi, neapmierinātību, pat izsmiešanu un klusu protestēšanu.

Bet es saprotu darbiniekus.
Un jo vadība vairāk cenšas "izveidot uzņēmuma kultūru" "kopības sajūtu" jo vairāk kurn darbinieki (protams aiz muguras).

Nu piemēram, 2x nedēļā ir brokastis (ko kāds brīvprātīgais darbinieks par uzņēmuma naudu sagādā), parasti maizītes, desa, siers. Un kādreis arī kaut kas personalizētāks.
Bet tad nāk īpašnieks un sāk dzīt visus sēdošos ēst (nu sajūta tāda riebīga, itkā ar pātagu un ka tas būtu dzīvības un nāves jautājums). Un ja tas nav brīvprātīgi, tad protams, nevienam tas nepatīk.

Jaunākais izgājiens. Uz Ziemassvētku pasākumu, kur protams visiem smuki jāģērbjās (uzvalki, kokteiļkleitas) izdalīja tumši zilas silikona aproces. Tā teikt, ieejas kontrolēsanai.
Super. Pie manas sarkanās kleitas un pērļu aproces tas ļoti ļoti piestāvēs. Kas var būt labāks par to.

Nu principā ballītes moto un silikona aproce vairāk izklausās pēc nodilušām džinsenēm un rūtaina krekla
(yyyy rocks!, kur yyyy jāaizstāj ar uzņ. nosaukumu) Ielūguma bilde arī izksatījās, ka visi priecīgi ar silikona aprocēm, paceltām rokām tusē ap eglītim, nevis glīti sēž restorānā ar sakrustotām kājām un ēd dārgu ēdienu.

Mans tiešais priekšnieks pateica, ka varot iztikt bez tāda pasākuma un iešot ēst citur, ja bez aproces ēst nedos.

Un vēl.

Izdomāja vākt naudu dāvanām valdes locekļiem. Par ko, tas protams nav skaidrs. Liela daļa darbinieku teicās neziedot. Nesen viena kolēģe vēl pastāstīja konkrētu gadījumu, kādēļ viņa negrasās ziedot to naudu. Priekšnieks arī vairākas dienas pukojās, ka neko negrasoties dot. Es neiedevu naudu. Bet nezinu vai piemēram priekšnieks beigās tomēr to izdarīja... tā teikt skaļi pukojas bet patiesībā to izdara.

Bet kāda jēga iekasēt no neapmierinātiem darbiniekiem naudu par dāvanām priekšniecībai, ja viņi ar to ir vēl neapmierinātāki?

Atceros tikai vienu gadījumu savā iepriekšējā darba dzīvē tika pasniegta dāvana vadībai. Un toreiz nekādu naudu no darbinieku makiem neiekasēja. Un toreiz tā dāvana tiešām šķita nopelnīta.

Sākšu laikam no tā traģiskākā gala.

Es negribētu strādāt tādā darbavietā, kus trauksmes signālus (kaut arī viltus trauksmes) tiek ignorētas.

Man ir paveicies strādāt kopā ar diviem brīprātīgajiem ugunsdzēsējiem.

Es vienmēr esmu uztvērusis trauksmes signālus nopietni, jo arī, ja nav "acīmredzamas ugunsgrēka pazīmes" ir jārūpējas par savu un citu drošību.
Darbā vienreiz iedarbojās trauksme. Daudzi negribēja iet ārā. Un kolēģim (brīprātīgajam ugunsdzēsējam un atbildīgajam par drošību) nācās taisnoties ugunsdzēsējiem, kādēļ visi nav izvesti no biroja.
Jo, tas apdraud ne tikai darbinieku dzīvību bet arī glābējus, jo viņiem tad ir jāiet iekšā meklēt tur palikušie cilvēki.
Pēc tam abi kolēģi izsūtīja brīnišķīgu e-pastu par to, kādēļ trauksmes signāli jāievēro un jāpamet telpas pēc iespējas ātrāk.

Vienmēr uztveriet nopietni trauksmes. Labāk lai tā ir bijusi viltus trauksme un esat drošībā, nekā otrādi.

Man būtu reāli žēl nomirt tikai tapēc, ka darbadevējs ar savām acīm to ugunsgrēku neredz.

Mums te birojs ir 5os stāvos. Neticu ka darbadevējs redz visos līmeņos vienlaicīgi.

+++
Bet vakar īpašnieka sieva pavēlēja izraut visusus wireless rūterus un likvidēt visus DECT telefonus (ar pārnēsājamām klausulēm). Jo kaut kur dabūjusi drusku nepamatotu informāciju par to CIK kaitīgs ir Wireless. Ka tur starojums 10 Herci un esot pat pierādīts ka ir slimības tieši saistītas ar wireless lietošanu utml.

Protams, ka es uzreiz nodomāju, ka nav neviena atsauce uz medicīniskām studijām vai kaut ko citu, kas to pierādītu.
Kolēģi pārbaudīja, ka ierīces starojumi mērāmi megahercos un gigaherzos (kas nozīmē, ka rakstā minētā infomācija neatbilst patiesībai).
Kā arī nez kāpēc tie radio torņi, kas tepat 20-50 m attālumā no mūsu biroja un visas tās antenas uz jumta (mēs esam pēdējā stāvā) "nemaz nestaro" ar lielāku intensitāti... drošivien pie mūsu biroja sienas atstarojas uzreiz atpakaļ.

Es nesaku, ka kaitīgs starojums neeksistē, bet uzskatu, ka informācija ir jāpārbauda un jāpārdomā vai rīcība tiešām ir jēdzīga un kaut ko ietekmēs/mainīs.

Bet klientiem, kad ĻOTI vajadzēs W-LAN Supports izsniegs rūterīti uz to mirkli.

Un īpašnieka ģimene iegādājusies vienīgo TabletPC, kurš prot strādāt ar LAN-Kabeli.

+++

Bet arī vācijā notiek brīnumi, labi ka tai dienā tam nebija lemts kļūt par traģēdiju.

Mums birojs ir dzelzceļa stacijā. Kādā brīdī, pieņemsim, 15:45 kolēģis saka, ka ārā tante(policiste?) teica, mums esot jāpamet birojs. Skatamies ārā pa logu, ielas otrā pusē ir novilktas drošības lentes, sapulcējušies cilvēki un skatās uz mūsu biroju. Biroja priekšā stāv ugunsdzēsēji, laukums pie durvīm tukšs.
Paskatamies otrā pusē neviens vilciens nav, un arī cilvēku nav. Viss evakuēts.
Bet mēs?

Atbildīgais kolēģis gāja lejā un mēģināja noskaidrot kas notiek. Nāca divējāda informācija - vai nu jāiet visiem ārā, vai nu lai neiet neviens ārā. Beigās tomēr notināmies.
Nu aptuveni 15:55 bijām ārā.
16:00 laida visus atpakaļ.

Un tagad atklāsme, kas bija noticis:
aptuveni 15:05 bija saņemts zvans policijā, ka stacijā esot bumba un tā sprāgšot pēc 15 minūtēm. Liela daļa biroju bija evakuēti, kā jau teicu sliedes, vilcieni, cilvēki no uzgaidāmām telpām,veikaliem. Tikai mēs ne.
Un nebija nekādi trauksmes signāli vai centrāli paziņojumi.
Nebūtu mēs uzprasījušies, būtu palikuši birojā.
Bet ja bumba būtu tiešām sprāgusi?!?

No bērnības vienmēr dziedāju tā:

Īstenībā teorētiski vajadzētu no kafijas, melnās tējas un ,iespējams, pat zaļās tējas atteikties.
Tomēr ir dienas, kad ļoti ļoti gribas īsto kafiju.

Vācieši norādījuši, ka drīkst dzert 1-2 tasītes dienā. T.i. vienu lielāku krūzi (kā normāli cilvēki dzer).

Espresso ir mazāk kofeīns.
Tad nu es nospiežu kafijas automātā espresso podziņu.
Noleju vēl dažas karotes nost.
Pieleju daudz ūdens un piena.

Izdzeru no tā aptuveni 1/2

8h darba man, it sevišķi stāvoklī, bieži mēs būt par daudz.

Vakarā vairs neko negribas.
Toties vīram es šķietu vēl pievilcīgāka kā jebkad.

Gaidu pārcelšanos uz jauno dzīvokli.

Laikam vēders sāk augt. Nākošnedēļ uzzināšu patiesību vai gadījumā tomēr nav 1 mēnesis vairāk un visādus citādus brīnumus.

P.S. 18.novembrī brauksim uz pieņemšanu.

Vakar naktī procesēju (nozīmē nemierīgi sapņoju)viena mana skolotāja nāvi. Likās, ka tas mani īpaši neaizskāra, bet acīmredzot tomēr drusku iesēdās gan.

Un otra problēma, bieži gadās pa sapņiem ēst kaut ko glutēnainu (piemēram, šonakt -picu) un tad šausmās atskārst, ka es taču to nevaru ēst un spļaut visu ārā utml.
Viennakt man gan izdevās atrast viesībās kaut kādus salātiņus, kurus es varbūt varēju ēst. Bet miglainajā sapnī bija grūti saprast vai tur nav krabju nūjiņas klāt.

Brīžiem iedzen gan tā bezglutēna diēta depresijā.

Pirmā trakākā lieta sasniedza mani pagāšnedēļ.
Sēžu un gribas pelmeņus.
Nerunājot par to, ka vācijā pelmeņi nav populārākais ēdiens... protams, ja grib, visu var atrast...
Es dēļ celiakijas tāpat tos nevarētu ēst.

Savācos un pēc māsas receptes sāku taisīt pelmeņus. Vienīgi gaļu nācās izcept vecuma un nedrošības dēļ.
Sacepu ar sīpoliem. Un kad pildīju tos pelmeņus tā smaka tā piešķebināja, ka ātri nobāzu tos saldētavā un tikai, kad aizmirsīsies tā smaka, tad ņemšu ārā.



Un vēl nevaru saprast vai esmu slima vai stāvoklī?
Vakar izmērīju temperatūru un šokā saplēsu termometru (dzīvsudraba). 37,4.
Ģimenes ārsts tuvākās divas nedēļas ir atvaļinājumā.
Slikti man ir joprojām, tikai drusku citādāk.
Šķiet, ka no magnija piemeklējis šķidrs vēders.

Bet varbūt vispār kuņģis nevar saprast vai viss ir slikti vai labi...un varbūt ir kaut kāds iekaisums kaut kur?

Ehh...

Drusku pasmējos. No draugiem.lv

Mazliet kreativitātes skaipā.

Sākās ar to, ka stulbiem klientiem ar neloģiskiem jautājumiem vajadzētu iepīt epastā WTF

Piemēram.
Kādu versiju jūs lietojat? W
Vai jūs pamēģinājāt pārstartēt? T
Lūdzu atsūtiet skrīnšotu. F

Tas izvērtās ar kolēģi kreativitātē ar skaipa smailijiem. UZMANĪBU nepieciešams skaips vai prasme lasīt smailijus :)

Kādu operētājsistēmu jūs lietojat? :)
Vai tiek izdoti kļūdu paziņojumi? :(
Šis jautājums ir konsultantu kompetencē. ((devil))
Pamēģiniet lūdzu vēlreiz. ((mooning))
Citāts no lietotāja rokasgrāmatas:"šeit ir citāts" ((headbang))
Un kad klients raksta, ka tas tagad strādā, tad mēs rakstām "Paldies par ziņu ((rock))"

Jaunākais notikums, ka esam ar vīru vedēju lomā. Ļoti interesanti ir.

Vecmeitu ballīti deleģēju līgavas māsīcai.
Dažas radošā idejas arī. Šodien gan nācās vienu radošo ideju noraidīt, jo man tā likās diezgan briesmīga.
Uzrakstīju savējo versiju par to kāds varētu būt rezultāts. Ceru, ka viņai patiks un nebūs apvainojusies.

Centos īpaši nerakstīt, kas man nepatika viņas domā, lai neapvainotu.

Bet tas šodien tikai apstiprināja to, ka es neesmu iniciālais ideju ģenerators, drīzāk tāds, kam pamet ideju un es viņu izpreparēju un izkritizēju un izkristalizēju savu ideju no tā un atdodu atpakaļ izpildei.
Un lielākoties tomēr man izdodas tas ļoti labi.
Vienmēr cenšos būt atvērta atbildes gājieniem, jo ne vienmēr esmu profesionāli kompetenta jomās.

Kleita man ir. Bet nepaskatījos, ka šuvēja nav ievilkusi dažus diegus, kas bija kleitai kā defekti un viens bugs iemeties viņai no šūšanas. Bet atpakaļ nelūgšu vīram mūs tur vest.
paskatīšos pati ko varu darīt un vai pajautāšu kādai uzticības personai LV.

Vispār man patīk organizēt, zvanīt, sarunāt. Atbildēt uz telefonu vienmēr bijusi mana mīļākā nodarbe, es pat zinu kādēļ - jo man reāli nepatīk zvanošs telefons vai durvju zvans. Man tas uzdzen stresu. Un tā atbildēt uz to zvanu pēc iespējas ātrāk ir mans risinājums.
Otrs iemesls, jo man patīk sajūta, ka es visu zinu un varu. (Es te runāju par izziņu, uzturēšanas darbu, kur cilvēki zvana, lai iegūtu palīdzību, nevis par tele-sales). Priecājos, ka man nav nevienam jāzvana un kaut kas jāpārdod.
Ja es pati kaut ko nezinu un nevaru, tad mana vara ir zināt kurš zin un var :)

Turiet īkšķus, lai izdotos jaukas kāzas un Jaunais Pāris būtu ar visu apmierināts, vai neapmierinātības ātri aizmirstos.

Es vēl tagad atceros, ka māsas kāzās bija maza drāma ar kašķi par vienu atrakciju... cerams, ka tas vairs nekad dzīvē neatkārtosies.

Viss pagaidām.

Māsa atgādināja par šo.

Lai visiem cibiņiem jauka diena!

Žēl, ka man nav fotoaparāts.

Izskatās, ka tiešām ēdu 140 gadu vecu šokolādi.

Šokolādīte ar Laimas 140 gadu jubilejas iepakojumu, mazliet pastāvējusi. Tagad atvērta ir sadalījusies pa detaļām.

Izrādās ēst gatavot nav nemaz tik grūti, ilgi, sarežģīti.

Vakar uztaisīju ķiršu klimpas :) Tas aizņēma man aptuveni 30 minūtes.
Nākošreiz taisīšu ērkšķogu klimpas. Klimpas varētu mēģināt taisīt biezpienveidīgas :)

Iedēstīt mazo mīlestības zīli ir diezgan vienkārši.

Izaudzēt mīlestības ozolu, kurš būtu veselīgs gan no iekšpuses, gan ārpuses, kurš ir stiprs vējā, lietū, sniegā un saulē; Ozols, kurš karstā vasarā atvēsina, kurš spēcina, kad pietrūkst spēka ...
Kaut ko tādu izdarīt ir īsts izaicinājums.

Esmu ieskatījusies izaicinājumam tieši sejā.

Man darbā skats pa logu ir tieši uz ziedu bāzēm (Ir Cēsu ielā vairākas).
Jau no paša rīta skatos, kā sabrauc auto, vīrieši bez ziediem iet uz veikaliņiem, ar milzu ziedu paku nāk atpakaļ. Kāpj mašīnās un brauc prom.
Sākumā tie bija tādi dikti zolīdi - melnos mētelīšos un šļipsēs. Ap pusdienlaiku bija tādi vienkāršāk ģērbušies kungi. Tagad parādās visādi :)
Nekas vēl nav beidzies.

Skaists skats - rosība :)
Tik daudz sievietes šodien tiks iepriecinātas :)

Es gribētu vienu šokolādes konfekškasti :)

Labākais pasākums līdz šim :) Mana tēva 50 gadu jubileja.

Bet man lūgums. Ja jums ir ieraksts no dziesmas 'Atkal šovakar', lūdzu padalieties ar mani.
Pagaidām klausos anglisko oriģinālu Shakin Stevens - Give Me Your Heart Tonight.
Links uz youtube http://tinyurl.com/yds5xsu

Kāda Cibiņa ieraksts lika man aizdomāties, ka esmu sasniegusi interesantu stāvokli.

Ieraksta doma bija aptuveni tāda - es tagad esmu laimīga, man nevienu nevajag, pat Viņu ne.

Un tur es pamanīju agrāk sevī bijušu neatbilstību - ja šobrīd nevienu nevajag, tad domā nemaz nesēž tāds teksts - 'es par Viņu nedomāju, man Viņu nevajag'. Ja tāds teksts tomēr sēž, tad pašos pamatos tas parāda, ka par Viņu tiek domāts, un ka tas nav pagātnē.


Un uz šī fona es pamanīju, ka sagaidot Jauno Gadu es patiešām biju pati savā dzīvē. Līdz pēdējam. Nevienam ne zvanīt neienāca prātā. Un vēl ilgi man nenāca prātā domas par to, ka man kaut kas trūktu.


//nu tik grūti izskaidrot :) Bet gribējās pateikt, ka ir izaugsme manā emocionālajā pasaulē iestājusies.//

Jāpieraksta, lai neaizmirstas:
Man patīk vārds Risto :)

apmainos ar viedokļiem par attiecībām.

Bet īstenībā man patīk viņa viedoklis un redzu, ka manējais piestāv viņējam.
Vienvārdsakot runāju un reklamēju sevi.


Ehh... bet vēl nav kur skriet. Varu izbaudīt šo visu :) Vai cik skaisti :)