Halina

Korporatīvais pasākums šogad bija cauraudzis, jeb daļēji izdevies.
Nevaru vēl izdomāt vai apmierinātāka biju pagājušogad vai šogad.
Pieņemšu, ka tomēr pagāšgad.

Bet. Uz vienu mirkli tomēr sajutos piederīga uzņēmumam. Jo daļa darbinieku bija sagatavojuši jauku, personalizētu dziesmu par uzņēmumu. Un paķēra jau tas, ka kolēģi vispār dzied (vai repo) un tieši tie kolēģi un protams teksts.
Jā, tas bija forši un tad piestāvēja arī zilā aproce un uzņēmums rocks!

Bet ēdiens priekš manis bija apbēdinājums. Par laimi es ātri aizmirstu un neesmu gājusi meklēt kašķi.
Pavārs, kurš esot teisi "mēs visu pricipā taisam bez glutēna" bija kartupeļu knōdeļos viducī salics maizes kubiciņu.
Un es nenoticēju, ka tā ir bezglutēna maize.
Izrādījās "rozā cepta pīles krūtiņa" nozīmēja nevis rozīgas garšvielas, kā es savā blondajā galvā biju izsapņojusi (un es te nerunāju par bārbijrozā), bet gan to, ka tā gaļa nav izcepta.
Un tā kā es ēdu tikai gaļu un kāpostus (kuri bija sataisīti protams ar vīnu)... nepārēdos.
Pirms tam starter-zupiņa gan bija ideāla. Nezināju ka ķirjusēklu eļļa ir tik garšīga.
Bet nu jā.. vai caureja man nākošajā vakarā bija dēļ "bezglutēna" zupas?

Saldajā.. es jau biju zaudējusi apetīti un drosmi. Bet tomēr skābā ābola maliņas ar paštaisīto saldējumu apēdu. Bija garšīgi. Pildījumu (kas vārda tiešākajā nozīmē izskatījās pēc kakas) neēdu, jo neizraisīja uzticību par izmantotajā sastāvdaļām. Arī vaniļas mērcīte nobiedēja.

Pārmaiņas pēc šogad bija dejas. Un mēs ar vīru saņēmāmies iziet uz deju grīdas mazliet pamīcīties kopā ar citiem bariņā. Labi, ka tā. Kolēģis viens vēl norādīja, ka es vienmēr esmu uz deju grīdas, t.i. tituls tika saglabāts.

Uz deju grīdas bija vismas divas manāmas grūtnieces un es.

Kleitu uzstiepu sev mugurā. Pati es priecīga, bet kopumā jutu ka dikti par mazu kleita krūtīs. Dibenā vēl bija ok.
Jociņš, kas man vēl nebija nekad atgadījies - nebiju aiztaisījusi sānā rāvējslēdzi (priekšā arī viens, to aiztaisīju).
Un neviens nepamanīja (cerams), līdz es pati tualetē pamanīju un visu laboju.
Man bija arī sarkans apakškrekls un lakats uz pleciem, laikam nebija tik viegli to pamanīt.

Jāiemācās laikam sagriezt to tekstu tā, lai nepiespamoju freindlisti. Citreiz.

Ir dīvaini strādāt uzņēmumā, kur katru vadības lēmumu uzreiz uzņem ar skepsi, neapmierinātību, pat izsmiešanu un klusu protestēšanu.

Bet es saprotu darbiniekus.
Un jo vadība vairāk cenšas "izveidot uzņēmuma kultūru" "kopības sajūtu" jo vairāk kurn darbinieki (protams aiz muguras).

Nu piemēram, 2x nedēļā ir brokastis (ko kāds brīvprātīgais darbinieks par uzņēmuma naudu sagādā), parasti maizītes, desa, siers. Un kādreis arī kaut kas personalizētāks.
Bet tad nāk īpašnieks un sāk dzīt visus sēdošos ēst (nu sajūta tāda riebīga, itkā ar pātagu un ka tas būtu dzīvības un nāves jautājums). Un ja tas nav brīvprātīgi, tad protams, nevienam tas nepatīk.

Jaunākais izgājiens. Uz Ziemassvētku pasākumu, kur protams visiem smuki jāģērbjās (uzvalki, kokteiļkleitas) izdalīja tumši zilas silikona aproces. Tā teikt, ieejas kontrolēsanai.
Super. Pie manas sarkanās kleitas un pērļu aproces tas ļoti ļoti piestāvēs. Kas var būt labāks par to.

Nu principā ballītes moto un silikona aproce vairāk izklausās pēc nodilušām džinsenēm un rūtaina krekla
(yyyy rocks!, kur yyyy jāaizstāj ar uzņ. nosaukumu) Ielūguma bilde arī izksatījās, ka visi priecīgi ar silikona aprocēm, paceltām rokām tusē ap eglītim, nevis glīti sēž restorānā ar sakrustotām kājām un ēd dārgu ēdienu.

Mans tiešais priekšnieks pateica, ka varot iztikt bez tāda pasākuma un iešot ēst citur, ja bez aproces ēst nedos.

Un vēl.

Izdomāja vākt naudu dāvanām valdes locekļiem. Par ko, tas protams nav skaidrs. Liela daļa darbinieku teicās neziedot. Nesen viena kolēģe vēl pastāstīja konkrētu gadījumu, kādēļ viņa negrasās ziedot to naudu. Priekšnieks arī vairākas dienas pukojās, ka neko negrasoties dot. Es neiedevu naudu. Bet nezinu vai piemēram priekšnieks beigās tomēr to izdarīja... tā teikt skaļi pukojas bet patiesībā to izdara.

Bet kāda jēga iekasēt no neapmierinātiem darbiniekiem naudu par dāvanām priekšniecībai, ja viņi ar to ir vēl neapmierinātāki?

Atceros tikai vienu gadījumu savā iepriekšējā darba dzīvē tika pasniegta dāvana vadībai. Un toreiz nekādu naudu no darbinieku makiem neiekasēja. Un toreiz tā dāvana tiešām šķita nopelnīta.

Mazliet kreativitātes skaipā.

Sākās ar to, ka stulbiem klientiem ar neloģiskiem jautājumiem vajadzētu iepīt epastā WTF

Piemēram.
Kādu versiju jūs lietojat? W
Vai jūs pamēģinājāt pārstartēt? T
Lūdzu atsūtiet skrīnšotu. F

Tas izvērtās ar kolēģi kreativitātē ar skaipa smailijiem. UZMANĪBU nepieciešams skaips vai prasme lasīt smailijus :)

Kādu operētājsistēmu jūs lietojat? :)
Vai tiek izdoti kļūdu paziņojumi? :(
Šis jautājums ir konsultantu kompetencē. ((devil))
Pamēģiniet lūdzu vēlreiz. ((mooning))
Citāts no lietotāja rokasgrāmatas:"šeit ir citāts" ((headbang))
Un kad klients raksta, ka tas tagad strādā, tad mēs rakstām "Paldies par ziņu ((rock))"

Jaunākais notikums, ka esam ar vīru vedēju lomā. Ļoti interesanti ir.

Vecmeitu ballīti deleģēju līgavas māsīcai.
Dažas radošā idejas arī. Šodien gan nācās vienu radošo ideju noraidīt, jo man tā likās diezgan briesmīga.
Uzrakstīju savējo versiju par to kāds varētu būt rezultāts. Ceru, ka viņai patiks un nebūs apvainojusies.

Centos īpaši nerakstīt, kas man nepatika viņas domā, lai neapvainotu.

Bet tas šodien tikai apstiprināja to, ka es neesmu iniciālais ideju ģenerators, drīzāk tāds, kam pamet ideju un es viņu izpreparēju un izkritizēju un izkristalizēju savu ideju no tā un atdodu atpakaļ izpildei.
Un lielākoties tomēr man izdodas tas ļoti labi.
Vienmēr cenšos būt atvērta atbildes gājieniem, jo ne vienmēr esmu profesionāli kompetenta jomās.

Kleita man ir. Bet nepaskatījos, ka šuvēja nav ievilkusi dažus diegus, kas bija kleitai kā defekti un viens bugs iemeties viņai no šūšanas. Bet atpakaļ nelūgšu vīram mūs tur vest.
paskatīšos pati ko varu darīt un vai pajautāšu kādai uzticības personai LV.

Vispār man patīk organizēt, zvanīt, sarunāt. Atbildēt uz telefonu vienmēr bijusi mana mīļākā nodarbe, es pat zinu kādēļ - jo man reāli nepatīk zvanošs telefons vai durvju zvans. Man tas uzdzen stresu. Un tā atbildēt uz to zvanu pēc iespējas ātrāk ir mans risinājums.
Otrs iemesls, jo man patīk sajūta, ka es visu zinu un varu. (Es te runāju par izziņu, uzturēšanas darbu, kur cilvēki zvana, lai iegūtu palīdzību, nevis par tele-sales). Priecājos, ka man nav nevienam jāzvana un kaut kas jāpārdod.
Ja es pati kaut ko nezinu un nevaru, tad mana vara ir zināt kurš zin un var :)

Turiet īkšķus, lai izdotos jaukas kāzas un Jaunais Pāris būtu ar visu apmierināts, vai neapmierinātības ātri aizmirstos.

Es vēl tagad atceros, ka māsas kāzās bija maza drāma ar kašķi par vienu atrakciju... cerams, ka tas vairs nekad dzīvē neatkārtosies.

Viss pagaidām.