Halina

Un vispār, pacietība man šķiet ir diezgan pazudusi. Vismaz darbā.
Sevišķi uz Azubi (Latviski būtu jāizrunā "acubi", izglītojamais). Puika, kruš tikko no pamatskolas vai vidusskolas iet profenē pa IT tēmu un 3 gadus pie mums strādā dienās, kad viņam nav skola (aptuveni 2 ned strādā, 2 ned mācās).

Lūk un kā es priecājos un gaidīju, ka būs kāds, kuru mācīt, dresēt utml.
Bet 1) viņš izrādījās lielāks idiots un nemotivētāks nekā es gaidīju
2) es paliku stāvoklī.

Un tagad es viņam atbildu ar "jā" un "nē" vai pasaku ka to var atrast rokasgrāmatā vai kaut kur citur.
Un neauklējos. Kaut gan dažreiz varbūt tomēr vajadzētu savākties un pievērst viņam mazliet vairāk uzmanības.

Bet lai to dara pārējie. Ja viņš pat vienu ticketu dienā nevar savākt, tad man pietrūkst...
Un sēž un gatavs rakstīt klientam epastu ar jautājumiem un vārdiem, kurus viņš pats nesaprot.
Un pēc tam man prasa .. "starp citu, a kas ir tas, a kur to var iestatīt?" Dooh.
Vispirms ir jāsaprot un tad jāraksta!

Kad es sāku strādāt, tā gan nebija!
Atceros senos laikos Zigis visu laiku spieda uz analīzes procesu, iziet visu analīzes taciņu un tad nākt pie viņa prasīt padomu. Un pati zinu, ka ne vienmēr visas iespējas biju pārbaudījusi.
Tagad jā, tagad es pati spiežu uz to, ka smadzenes jākustina.
Bet visi jau nav tik apdāvināti kā es!