October 6th, 2017 (11:32 am)
Kaut kad nesen aptvēru, ka viss ir zaudēts, vienmēr domāju, ka būs iespējas, ka gan jau, gan jau kaut kā I'll resuface, ka atnāks iespējas, un es tās izmantošu, bet brīdī, kad tās atnāca, kad es sapratu, ka saku nē tam visam, ka man nav drosmes, nav vēlēšanās saņemties un iet cauri grūtiem posmiem, lai kļūtu labāk, lai kaut kur tiktu, es sapratu, ka I'm a lost cause. Es nevēlos riskēt, nevēlos papūlēties, nevēlos pamēģināt (jā, nevēlos arī pievilt cilvēkus un izgāzties, bet šādas lietas neattaisno manu rīcību).
Es beidzot esmu lūzere savās acīs.
And there is no way of turning back. That shit sticks
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
nobody's a lost cause, murmulīt. :* ok, varbūt nav atpakaļceļa, bet vienmēr ir ceļš uz priekšu.
Tev vēl ir gara dzīve priekšā, ja negribas pūlēties un mēģināt tagad (vai kādu ilgāku laiku), tas nenozīmē, ka vienmēr/nekad negribēsies. jo tomēr, iekšējie resursi jau mēdz gan noplicināties, gan pieaugt, un ne vienmēr pietiek spēka ķerties tām grūtībām pie ragiem.