Kaut kad nesen aptvēru, ka viss ir zaudēts, vienmēr domāju, ka būs iespējas, ka gan jau, gan jau kaut kā I'll resuface, ka atnāks iespējas, un es tās izmantošu, bet brīdī, kad tās atnāca, kad es sapratu, ka saku nē tam visam, ka man nav drosmes, nav vēlēšanās saņemties un iet cauri grūtiem posmiem, lai kļūtu labāk, lai kaut kur tiktu, es sapratu, ka I'm a lost cause. Es nevēlos riskēt, nevēlos papūlēties, nevēlos pamēģināt (jā, nevēlos arī pievilt cilvēkus un izgāzties, bet šādas lietas neattaisno manu rīcību).
Es beidzot esmu lūzere savās acīs.
And there is no way of turning back. That shit sticks
grrr, tas ir viņas darbs! Bet viņa noteikti nebūtu iedabūjusi Veidenbaumu mūsu mājīgajās telpās :D
es jau tik ilgi neko nespēju, ka es nedomāju, ka ir iespējamas radikālas pārmainās. Then again, doing all the same and expecting different outcome- how silly of me