October 6th, 2017 (11:32 am)
Kaut kad nesen aptvēru, ka viss ir zaudēts, vienmēr domāju, ka būs iespējas, ka gan jau, gan jau kaut kā I'll resuface, ka atnāks iespējas, un es tās izmantošu, bet brīdī, kad tās atnāca, kad es sapratu, ka saku nē tam visam, ka man nav drosmes, nav vēlēšanās saņemties un iet cauri grūtiem posmiem, lai kļūtu labāk, lai kaut kur tiktu, es sapratu, ka I'm a lost cause. Es nevēlos riskēt, nevēlos papūlēties, nevēlos pamēģināt (jā, nevēlos arī pievilt cilvēkus un izgāzties, bet šādas lietas neattaisno manu rīcību).
Es beidzot esmu lūzere savās acīs.
And there is no way of turning back. That shit sticks
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
yaaaay, labs, man tieši šodien mārketinga dāma nāca prašņāties, un es varēju lepni teikt, ka esmu jau aizvedusi uz daļu no plānotajām vietām, un daļu uzticējusi kolēģiem, kuri pakāpeniski aiznesīs uz kādām savos ikdienas ceļos esošajām vietām :D
par to "never again, never ever" sajūtu - man liekas, ka tādos kaut kāda veidā mentālās enerģijas ziņā zemajos punktos tas ir neizbēgami, jo lai iztēlotos nākotnes uzlabojumus arī vajag enerģiju (kuras konkrētajā brīdī trūkst). tad, kad būs vairāk spēciņu, tad arī pamazām atkal atgriezīsies domas par varēšanu, tā ka īstais jautājums ir - kā sevi uzpildīt ar mentālo enerģiju, kas Tevi mierina un spēcina, lai pakāpeniski aizdzīvotos līdz vēlamajam empowerment līmenim.