vilciņš

Brooks C17 ir mans mīļākais velosipēda sēdeklis uz mūžu.

Vincit Online.

If I die young, bury me in satin, lay me down on a bed of roses, sink me in a river at dawn, send me away with the words of a love song.

Kad es domāju par to, ka Niks Lands pārcēlās dzīvot uz Ķīnu, es to iztēlojos kā brāļu Dentonu izceļošanu uz Hongkongu slavenajā vidospēlē Deus Ex. Varbūt es arī varu būt mazliet kā JC Dentons un emigrēt uz Ķīnu kopā ar ģimeni, lai nodrošinātu saviem bērniem gaišu nākotni.

Man pat dažreiz šķiet, ka, ja man nebūtu sviesta cibas, es jau sen būtu izdarījis pašnāvību.

Atskatos uz visiem mirušajiem cibiņiem - figurāli un burtiski. Nodevēji.

Pārstāt dzīvot ir augstākās pakāpes nodevība pret mūžīgo eksploziju, dzirksti, kas šķiļās pati no sevis, šūnu, kas dalās nebeidzami un atražo un konsumē pati sevi.

Un pārstāt nepārtrauktās eksternalizācijas ceļu - augstākās pakāpes nodevība pret dzīvību.

Nervu sistēma. Ir domāta. Lai turpinātu. Dzīvību.
Nevajag. Berzēt. Nervu. Sistēmu.
Attēls. Ir. Nomainījies.
Tu. Jau. Esi. Citur.

šodien arī brauca kā lohi, drusku izbesījos un vakarā vistu cepot uzliku Mariju Kallasu, tad Garančas Karmenas fragmentus un tagad gribu uz operu vai vismaz kinooperu


un vispār es šodien malacīte - ļoti daudz sakārtoju (ko, protams, nemana) un pusdienās ēdu ķīnkāposta un paprikas salātus un ozcepu asinsdesu un izņēmu no šūšanas ateljē salabostos svārciņus un piekususi pēc suņa un visu nemaz nepabeidzu

Šo gadu uzsāku ar solījumu sev, ka beidzot sākšu savu solo mūziķa karjeru. Šogad esmu nospēlējis 3 koncertus: Tabula Rasa @ SUNSSTUDIO un tad kultūras bāros “Jumts” un “Aleponija”. Un nākošceturtdien spēlēšu tēva sievas mākslinieces Evijas Freidenfeldes izstādē Jūrmalā.

Šonakt es gulēšu gultā, kas veidota no The Cure - If Only Tonight We Could Sleep solo.

Mums jādara viss iespējamais, lai paātrinātu kapitālu.

Es vienmēr esmu teicis – lai iekustinātu ekonomiku, to vispirms vajag attaisīt vaļā.

šorīt redzēju, kā pa ceļam uz skolu trīs vidusskolēni stiepa.. lielu stūra vannu :D un ar sajūsmas saucieniem piesaistīja ceturto nesēju

Es bieži eju ēst rāmenu uz Ramen Riga, parasti ēdu cūku vai pīļu rāmenu, vienīgi mani dara bažīgu tas, ka tur visu laiku skan viens un tas pats City Pop dziesmu saraksts. Ja es tur strādātu, man jau sen būtu nelabi no Marijas Takeuči Plastic Love.

bija tāds Riga Open House, kad divas dienas varēja iet ekskursijās uz dažādām mājām un iestādēm arhitektūru lūkoties. riktīgi nostaigājāmies, bet bijām Rūpnīcas Veldzes pagrabos (nav mana estētika), Tabakas Namā, Arhitektu namā, Arhitektūras muzejā (šis nu tāds nekāds, gaidīju vairāk un izbesījos, jo tur stūrī bija lilijas, pēc tam staigāju nošņurkusi), ļoti patika krāsnis tajā muzejā, mūs ieveda arī hiroja daļā un pagraba kafejnīca ir perfekta laika kapsula filmām u.tml. ja vajag filmēt bandītu midzeni - Gaujas stūra dīvāni, bārs ar vitrāžām, koka un flīžu galds (flīzes no Ministru kabineta, arhitekti ir vācēji - visu ko labu un vecu met ārā, aizstiepj uz kādu iestādi un paglabā, baigi forši!), otrajā dienā uz Rūpnīcas Lenta jauno projektu - man tur patika, labāk, protams, koka māja, bet virs kafūža arī būs forši, tad uz Hanzas Peronu - bija arī arhitekte un man tur ļoti patika gan kā uztaisīts, gan tā filozofija, ja sabiezēšu, gribētu lai viņi man būvē vai atjauno. un Roche nams ļoti patika, jo īpaši terase un māksla un ka to māju pacēla par 57 cm itāļu meistari divu nedēļu laikā ar pāļiem jo stūris bija nosēdies, jo zem mājas ir kūdras burbulis, tas bija interesanti

atziņas - man ļoti patīk Lodes ķieģeļi interjeros - gan LKA, gan Lentē un tā koraļļu rozā krāsa, kas NRJA projektos laika topā. gidi, nabadziņi, bija ļoti uztraukušies, bet visi tika galā un bija forši. cerams nākamajā gadā atkal notiks, vērtīgs pasākums

Labirints - tas ir kaut kas! meitenēm arī patika. 'nu labi mammu, kad citreiz rādīs, es iešu ar Tevi uz to filmu' man saka dēls, kas šoreiz palika mājās. 'es arī iešu, gribu redzēt vēl vienu reizi' saka nr.2

mūsu rindā es biju vienīgā, kas dziedāja līdzi visām dziesmām un kā katru reizi - šodien gribas pucēties, vēlams ar žabo (un man pat daži ir, uz Placebo vilku!)

katru reizi, kad redzu Riga IFF īsfilmu uzvarētāju, mazliet izbesos, ka es uzvarēju pēdējā gadā, kad nebija naudas balvas, un bija sācies Covid, un tāpēc manu simbolisko balvu - piespraudi man pasniedza Circle K šoferītis, kam gadījās braukt garām, svaigā gaisā, lai nebūtu jāelpo vienam otram virsū.

pamodos nogulējusi sānu un izžuvusi un ilgi nesapratu cik ir pulkstens un ir vecais laiks vai jaunais un kurš pulkstens rāda pareizi - vai vīrs pārgrozīja vakarā vai grozīs no rīta


māņi, viss tikai māņi, nav cita laika kā tagad :D

jaunā nba sezona ir uzsākusies visai jautri
teiksim, ar ne visai garā un saprātā izcilajiem ņujorkas faniem, kas lebronam taurēja "tu neesi mums vajadzīgs, vācies uz saviem pāķiem un kanādu"
jāsaka, ka "i'm from midwest, ohio, baby" laikam kļūs par sezonas galveno saukli
a tā, man ļoti patīk šāda filadelfija, un būs interesanti sekot

par citiem
nu, bostonu tagad velk šarlatāns ar odesas kateiņa cepuri galvā teitums, pieredzējušais leitnanta šmita dēls pols džordžs un krietni padzīvojušais putnu, it sevišķi zosu, cienītājs vaits
parīzes dakaras autorallijā neuzvarēs, toties visus apčakarēs
sanantonio izskatās krietni jēlāka, kā tai vajadzētu būt, neizslēdzu GM vai trenera maiņu sezonas beigās
detroita esošajā stāvoklī nekādā, bļ, konferences finālā nespēlēs
atšķirībā no knicks, ļoti jau labs pagaidām izskatās džošs hārts

kā uz favorītiem es liktu uz oklu vai minesotu
pēdējiem tomēr ir atkal izsalcis cilvēkēdājs
te vēl vieta aņukam par nuggets, bet lai izpaliek

Vakar Aleponijā notika mans organizētais neordinārais impro elektroģitāras vakars. Uzstājās Jurijs Santalovs, Aleksandrs Aleksandrovs un es - rūdīti Rīgas pagrīdes slepkavas ar pusmūža pieredzi. Centīšos ietērpt vārdos šo pieredzi, apzinoties, ka vārdi drīzāk atņems tai pilnību, nekā saprotami izklās to lasītājam no malas.

Skaņojoties mēs visi trīs sākām runāt par to, cik lielu trauksmi izjutām visu nedēļu un ka nemaz nevēlējāmies šeit būt. Man liekas, ka šī brālīgā nastas apzināšanās katram no mums palīdzēja nedaudz atvērties.

Pirmo reizi tik tiešā formā piedzīvoju, kā cilvēks uz skatuves kļūst par GODHEAD INCARNATE. Absolūta koherence, tehnikas un iztēles maksimums. Aleksandrovs transcendēja savu cilvēka formu un sāka translēt mūzikas vēsturi, taču ačgārni - no dekonstrukcijas uz konstruktīvo mūziku, līdz pat gaumīgiem popūrija elementiem. Viņš nospēlēja potentāko solo impro koncertu el. ģitāras vēsturē. Es nespēju izteikt vārdos šo izjūtu, šo smalkjūtību, šo dziļumu, šo efektu ekselenci, šo aktiermākslas niansi. Šo pilnību. Vairākas reizes attapos, ka esmu saķēris galvu, lai tā neaizripo.

Jutos tik humbled by the presence of divine light. Nenormālākā iedvesma.

If only you knew how bad things really are.

O! Replay.lv var noskatīties Melanholiju un Dejotāju tumsā. un es vēl neesmu izgājusi cauri visam filmu katalogam

un vēl savvaļa man mašīnai zem kapota uz motora bija noglabājusi maizīti priekšdienām :D

atvedu sīkas uz mazpilsētu, izcepu vakariņām kartupeļus air fryerī, kamēr izkasījos jau krēslo un tad ozrādās, ka nedeg atpakaļgaita. pacietīgi spaidīju bremzi un ko nu tur vajadzēja kamēr tēvs činī un uzkāros pie 'ieslēdz gabarītus' :D
beigās tāpat pa tumsu dabūšu braukt mājās

Situācija pasaulē ir briesmīga.

Izdomāju, ka varētu būt tādas nemirstīgas dvēseles. Pēc cilvēka nāves tās nonāk ellē.

Zen 2 Senior.

Man vispār nepatīk kolekcionēšana, bet, ja es kaut ko kolekcionētu, tie visdrīzāk būtu ThnikPad portatīvie datori un aksesuāri. Man šobrīd ir darba izsniegtais ThinkPad T14s Gen1, ThinkPad P15 Gen1, ko nopirku lietošanai Kiprā un ko šobrīd pieslēgtu pie ThinkPad USB-C dokstacijas pārsvarā lieto Santa, kā arī nesen vecākajam bērnam sagādāju ThinkPad T14 Gen1 (ar Ryzen 5 PRO 4650U procesoru) un ThinkVision monitoru, kas arī darbiojas kā USB-C dokstacija. Kad jaunākais bērns paagusies, domāju, ka viņam arī vajadzēs savu ThinkPad.

Reizi pusgadā sagribas iekliegties (ne biežāk un ne retāk) un kļūst nedaudz žēl, ka pašlaik trūdam dižpilsētā.

Visos citos brīžos - no problem.

viņš teica, ka man nav tik daudz nobrāzumu un zilumu, jo mēs paliekam prātīgāki. apaugam ar pieredzi un mūs tik viegli vairs nav savainot. un es gribētu tā domāt, bet tas resnums, tie tauki, tā mazkustība, tas mazrisks, tā neeksperimentēšana, tā apaugšana ar slinkumu, ar komfortu.. mmmmmmmmmmmmmmmmmmm...o! kūciņa!

Pirms 20 gadiem šajā dienā:

10:08
visu nakti slēpu līķi

10:20
ASV amatpersona: Latvija parādījusi sevi kā labu

10:29
man vienmēr licies stilīgi, ka ir ļaudis, kas lasa grāmatas par šahu, kurās tikpat kā nav teksta

10:55
vispār jau es esmu saprotošs un iecietīgs cilvēks, bet vienu gan nesaprotu - kāpēc RIMI brīžiem izsniedz smukos baltos maisiņus, bet brīžiem - TIZLOS DZELTENOS?

23:55
Plēpis man patika. Un Inga Misāne arī. Par Šekspīru neizteikšos, galu galā - mēs ar viņu tagad kolēģi.

sabiedēju bērnus ar savu skaļo elpošanu. likāš tik daudz gaisa un kampu to cik varēdams un rokas turēju gan mutes, gan sirds un likāš slīkstu, bet bez ūdens. esmu uzvalkā un cilvēki apkārt melnā sarkanām acīm. vēl meklējot gaisu un skatoties apkārt, un šad tad ieklepojoties redzu rosolu bļodas un ziedus. svecītes un cilvēkus ārā pīpējot. sākumā likās esmu augstā gultā, bet tagad redzu ka zārkā. esmu pamodies no beigtajiem, bet kur ir nāve, tur paliek nāve. redzu stūrī guļ tāds pavecāks kungs. tikko nomira no bailēm.

mums nav naudiņas. jānovelk apavi un jāskrien. caur upēm un mežiem, kā rogainingā. kā kauties ringā, bet nav pretinieku. nav prieku, nav bēdu. es ēdu pa ceļam uz takām. man blakām ir tikai domas. neviens somas, kur ielikt, ko atrodu. atdodu visu, kas nejauši pielīp. "Iedod pīp", kāds vecajs uzrunā. Tādā domu dunā es knapi dzirdu. Zirgu pamanīju pēdējā brīdī skrienam. Vienam ir labāk, kad briesmas. Liesmas apkārt, bet var domāt tikai par sevi. Sevi vairs neatceros, tik daudz noskriets. Saulriets iededzina vēlreiz rētas līdz pazūd tumsā.

Bērnībā, pirms gāju gulēt, es paostīju savas kājas. varbūt mamma teica, ka briesmonīšiem zem gultas nepatīk smaržīgas kājas vai cits superieradums ielidoja galvā no bērnudārza vai skolas. tas bija kādu laiku aktīvi, tad ik pa laiciņam. bet tad es izdomaju ka pārbaudīšu un vienu kāju nemazgāju speciāli un liku ārā no segas. sākumā bailīgi bet pēctam jau ieradumā.
[iespējami divi nobeigumi šeit]
1) Un tā vēl šobaltdien man nepieciešams izbāzt vienu kāju ārā, lai aizmigtu.
2) un tā vēl šobaltdien es nemazgāju vienu kāju.

rīt es sākšu skriet un piezvanīšu visiem baložiem atvanoties.

Interesanta teorija par autismu. Pamatdoma: mūsdienu vide rada “evolucionāru neatbilstību”, tāpēc šīs spējas tiek uztvertas kā vājības, jo dzīvojam slimā vidē (anonimitāte, galēja komūnas neesamība nav paredzēta cilvēka smadzenēm).

bijām uz to izstādi Bodies, nebija tik traki kā baidījos - neviens nenobijās, neapraudājās, visi trīs izturēja līdz galam un teica, ka patika. darba dienās bērniem līdz 12 g.v. 10€, skolēni, studenti, pensionāri 12€. man liekas ir vērts aizvest tos, kam interesē bioloģija un medicīna un draud eksāmens, tur bija gan tie plasticētie ķermeņi dažādās pozās (hokejs, teniss u.c.), gan labas infografikas par grūtniecību (stilīgi - tur bija arī placenta ar nabassaiti, ļoti smuks eksponāts), simpātisko/parasimpātisko nervu sistēmu. bija noanses, kas man ne pārāk patika, bet saprotu kāpēc tā izdarīts

Katram vīrietim sevī jānogalina viņa paša sentimentalitātes verdzības jūgs.

Forum Cinemas atkal rāda Labirintu!!! <3

vakar Placebo bija wow! pirmā dziesma Pure Morning, jau raudāju un pēdējā Running Up That Hill, kad atkal raudāju