Man arvien vairāk sākt patikt Klāvs Sedlenieks. Viņa izteikumi un domugraudi ir lieliski(ok, kāds varētu piebilst, ka tie varbūt ir domāti ironiski, taču es tam nepiekristu, jo kaut kā šķiet, ka tāda vnk. ir viņa 'domāšanas' maniere). Lūk, piemēram, Sedlenieks izsakās par ķermeni un izvirza kritiskus pieņēmumus par tā robežām:

Bet apģērbs jau nebūt nav vienīgais, kas nepieder pie mūsu ķermeņa. Tā, piemēram, uz ādas ir miljoniem baktēriju, nemaz nerunājot par vēl lielāku skaitu sīkbūtņu, kuras dzīvo zarnās. Kāpēc aiz laika ceļotāja palika tikai drēbes, bet ne pamatīga čupa zarnu satura? Turklāt visas baktērijas ir neatņemama dzīvības sastāvdaļa. Sterils zarnu trakts nozīmētu visai drīzu nāvi. Un kā ar ķermeņa šķidrumiem, piemēram, siekalām - vai tās pieder pie mūsu ķermeņa vai nē? Urīns? Smadzeņu šķidrums? Asaras? Mati jau tā kā piederētu, bet, kad tos nogriež, tie vairs mums nepieder?

Tālāk viņš turpina jau nākamajā pārdomu līmenī:

Bet šo jautājumu par cilvēka ķermeņa robežām var attiecināt arī uz citām vidēm. Tā, piemēram, balsi un valodu. Vai tā pieder pie cilvēka, kas to ir izrunājis? Sarunājoties ar kādu cilvēku mēs noteikti neatdalām viņu pašu no viņa teiktā un viņa balss. Es nezinu, vai es pats varu sevi nodalīt no savas balss. [etc.]

Un visbeidzot:

Cilvēki izprot pasauli tikai sadalītu daļiņās un sagrupētu šo daļiņu kategorijās. Droši vien tāpēc arī man šķita interesanti padomāt par cilvēka ķermeņa robežām, kaut, strikti ņemot, tādas robežas nemaz nav. (Tas viss ir lasāms viņa blogā)

Visu šo lasot un nokļūstot pie pārsteidzošā secinājuma par cilvēka ķermeņa robežu nenoteiktību, es atminējos nesenu sarunu, kur tika aplūkots variants, ka cilvēks šādu pieņēmumu varētu uztvert nopietni. Galvenais iebildums balstītos fenomenoloģiskā pieredzē. Nu, es vienkārši zinu, ka tas ir mans un nevis cita ķermenis. Es zinu, ka man sāp vēders un nevis kaimiņam etc&etc. (Brīnumainā kārtā tas ir iespējams par spīti kontinuitātes principam. Kā tas var būt, to var palasīt, piem., Leibnica u.c. darbos)

Protams, pastāv iespēja, ka Sedlenieks nekādīgi nespēj piefiksēt sava ķermeņa robežas. Negribu pat iedomāties apjukumu, piem., no rīta, kas ir viņam (viņam?). Ja tā ir, tad, domājams, viņam ir ļoti interesanta pieredze par kuru varētu ieinteresēties dažādu zinātņu darboņi.

Ok, ir saprotams, ka abortu jautājums principā ir diskutējams. Lai nu tā būtu. Taču mani mulsina ārstu, abortu veicēju nogalināšanas. Sevišķi tad, ja viens no aizstāvības punktiem ir šāds (izteikts, protams, citā kontekstā): "It isn't our duty to take life, it's our heavenly father's."
no šejienes

Domāju, ka varu iztikt bez komentāriem, jo teksts labi runā pats par sevi:

"[...] jo par veselā saprāta klātbūtni tagadnes cilvēkā, bet jo īpaši t.s. māksliniekā iespējams spriest vien varbūtības izteiksmē, tāpēc mūsu (21. gadsimta sākuma 'cilvēces') ikdienas rīcība, radītie artefakti un attiecības visbiežāk par saprātu, kur nu vēl veselo, neliecina."

"Pietiekami ilgi dažādi liberālo intelektāļu spriedelējumi ir jaukuši cilvēkiem galvu, lai šajās galvās būtu izveidojies melno caurumu zvaigznājs. Liekas, pirmais, kas šajā zvaigznājā ir pazudis, ir pats cilvēks kā garīga substance. Pāri palicis tikai bioloģisks ķēms."

Bankovskis Pēteris: Melno caurumu zvaigznājs. (Studija nr. 69; 44-45.lpp.)

Ja filmas būtu datorspēles pirms 30 gadiem. (šeit)

Par Heidegeru ir jau pierasts, ka komentētāji norāda uz Heidegera nacismu. Sķiet, ka tas jau ir kļuvis par akadēmisko pētījumu vienu no apakšnovirzieniem. Ok. Domāju, ka meinstrīmā neviens nenoliedz, ka nacisms un Heidegera darbības ir jāvērtē negatīvi. Diskusijas ir vien par to, cik liela nacisma ietekme īsti ir bijusi Heidegera rakstītajā. Taču mani samulsināja šāds viedoklis:

"First published in France in 2005, the book, “Heidegger: The Introduction of Nazism Into Philosophy,” calls on philosophy professors to treat Heidegger’s writings like hate speech. Libraries, too, should stop classifying Heidegger’s collected works (which have been sanitized and abridged by his family) as philosophy and instead include them under the history of Nazism." (iz šejienes)

Man šķiet, ka tas ir vienkārši absurdi. Protams, var virtuves līmenī zirgoties, vai Heidegers vispār ir filozofija utml. Taču pat pie visas nepatikas par Heidegera rakstības stilu, man šķiet, ka nevajadzētu būt problēmām viņu pieskaitīt pie 'filozofijas kanona'.

Pretējā gadījumā ar analoģijas metodi, piem., arī Aristoteli varētu likt plauktiņā 'vergturības vēsture', Dekartu pie 'monarhijas vēstures' utt. u.t.jpr. Savukārt plauktiņu 'filozofija' atstāt vienīgi liberāliem demokrātiem.

Ja piekristu grāmatas par Heidegera nacismu autoram, tad Ezra Paunds arī nav liekams dzejas plauktiņā, bet gan blakus Heidegeram u.c. nacistiem.

Daniel Bensaïd (1946-2010) (RIP)

Es esmu nedaudz skeptisks pret Sokrata/Platona formulu, ka labā zināšana ir nepieciešami saistīta arī ar labā darīšanu. Pārāk jau bieži nākas saskarties ar pretējo. Lūk, te ir vēl viens apliecinājums (iz šejienes) skeptiķiem:

( Ex-Drexel professor pleads guilty to possessing child porn )

'Piemēram, mūzika ir laba grūtsirdīgajiem, slikta tam, kas skaļi vaimanā, turpretī kurlajam tā nav ne slikta, ne laba.' (Spinoza. Ētika IV daļa, ievads.)

Lasot šo citātu, es iedomājos par mūsu dziedošajām revolūcijām.

As the snow flies
On a cold and gray Chicago mornin'
A poor little baby child is born
In the ghetto
And his mama cries
'cause if there's one thing that she don't need
it's another hungry mouth to feed
In the ghetto

People, don't you understand
the child needs a helping hand
or he'll grow to be an angry young man some day
Take a look at you and me,
are we too blind to see,
do we simply turn our heads
and look the other way

Well the world turns
and a hungry little boy with a runny nose
plays in the street as the cold wind blows
In the ghetto

And his hunger burns
so he starts to roam the streets at night
and he learns how to steal
and he learns how to fight
In the ghetto

Then one night in desperation
a young man breaks away
He buys a gun, steals a car,
tries to run, but he don't get far
And his mama cries

As a crowd gathers 'round an angry young man
face down on the street with a gun in his hand
In the ghetto

As her young man dies,
on a cold and gray Chicago mornin',
another little baby child is born
In the ghetto

Dažkārt šķiet, ka citzemju medijos pievērš lielāku uzmanību faktu patiesumam. Tāpēc man bija visai dīvaini lasīt Pjatigorska nekrologu Aizdomas, ka tas ir nerūpīgi uzrakstīts, parādījās lasot pārrakstīšanās kļūdas: Mirab Mamardashvili un filma, kas nodēvēta par 'Philosopher escapes'.

Taču personiski mani visvairāk pārsteidza šāds apgalvojums: 'In the past decade, independent schools of philosophy under his guidance were opened with the help from his pupils, friends and sponsors — from London to Riga, from New York to Moscow.' Nu, godīgi sakot, man šķiet, ka šis apgalvojums ir tīrākā maldināšana (ok, es nezinu, kas ir izveidots NY vai Maskavā). Rīgā varbūt ir daži interesenti, kas nopietni uztver Pjatigorska mentālos izpaudumus (Tīrons, Liepnieks? utml.), taču šaubos, vai to var dēvēt par 'Rīgas 'Pjatigorska' filozofijas skolu'. Iemesli tam ir tāpēc, ka ir grūti Pjatigorska teikto devēt par filozofiju. Ja vien filozofija netiek lietota visvisplašākajā nozīmē. Un nezin kāpēc, man ir grūti iedomāties, ka, piem., Tīrons vai Liepnieks ir filozofi ar 'skolu', bet atkal - ja vien šo vārdu nelieto ļoti plaši. Bet, iespējams, tik tiešām kādā Rīgas pagrabiņā tiekas šīs Pjatogorska dibinātās filozofijas skolas pārstāvji. Es nezinu.

Kā līdzsvarotāks un nemaldinošs nekrologs Pjatigorskim, manuprāt, ir nesen Tudor Parfitt - dēvēto par 'Britu Indiana Džonss' - uzrakstītais gabals. Tur, cita starpā, šķiet, ir diezgan precīzs viņa raksturojums:

Sasha joined Soas in 1975 as a lecturer, initially in the history department. Sasha loved Soas; and, to an extent, Soas loved Sasha, although his eccentric dress-style, bohemian manners, thick Russian accent and overt intellectualism bewildered many of his colleagues. But Soas in general, unsurprisingly, did not really know what this Russian, Jewish, Buddhist, philosopher, historian, intellectual, linguist (he knew Sanskrit, Tamil, Pali, Tibetan, German, Russian, French and English) and writer was all about.

Aiz neko darīt izlasīju Domingesa 'Papīra nams'. Nu, godīgi sakot, grāmata nav nekas īpašs (bet arī nežēlojos, jo maksāja tik pat, cik cigarešu paciņa un ir arī pietiekami īsa, lai satrauktos par zaudētu laiku) - mēģinājumi uzrunāt bibliofīlus ar daudziem autoru vārdu pieminējumiem, erotiska mīlestība uz grāmatām utml.

Tomēr ir viena epizode, kura piesaistīja manu uzmanību. Šajā epizodē viens no galvenajiem varoņiem - pēc tam, kad viņam sadega īpašais katalogs - paņem visas savas grāmatas un no tām uzceļ mājiņu okeāna krastā. Epizodei, iespējams, nebūtu nekādas nozīmes manā dzīvē, ja vien dažs labs jau kādu laiku man nerunātu, ka arī vēlas no manām grāmatām izveidot instalāciju - māju no grāmatām.

Visumā piekrītu amazon vērtētājam (3/5)

( amazon )

Tikko pabeidzu Saramago diloģiju 'Aklums' un 'Redzēšana'. (Literārais laiks starp notikumiem abos darbos ir četri gadi.)
Godīgi sakot, laikam jau viņš ir kļuvis par manu vienu no iecienītākajiem literatūru rakstošajiem autoriem. Pat neņemot vērā viņa darbu literārās kvalitātes, Saramago arī saturiski ir lielisks. Ja Saramago darbus iedalītu divās plašās kategorijās, tad viena daļa ir maģiskais reālisms/fantāzijas, bet otra - t.s. literārās esejas. Lūk, man drīzāk patīk otrais viņa darbu aspekts. Proti, darbos tiek prezentēta vienkārša tēze, kas tiek konsekventi risināta līdzīgi kā, piem., filozofijas darbos. Piem., aklumā - kas notiktu, ja visi kļūtu akli, redzēšanā - vai un kā mainītos politiskā sistēma, ja lielākā daļa iedzīvotāju vēlēšanās nodotu tukšus biļetenus. Akmens plostā - kas notiktu, ja Portugāle atdaītos no Eiropas un peldētu Atlantijas okeānā uz Amerikas pusi. Nāvē ar pārtraukumiem - kas notiktu, ja piepeši valstī neviens vairs nemirtu. Visi šie četri darbi notiek vienā nabaga valstī, kur ir nekompetenti un histēriski politiķi, citām valstīm gar šīs zemes bēdām ir maza sāpe, gar robežām vazājas cerberi gluži kā elles priekšpostenī utml. Saramago Portugālei ir diezgan paliela līdzība ar manu dzimteni un tieši tāpēc arī ir viegli iejusties risinātajās problēmās.

Amazon vērtējums, protams, 1/5

( Amazon )

Vispār jau mani mulsina šāda veida izteikumi: Premjers Valdis Dombrovskis (JL) sveic visus Latvijas iedzīvotājus Ziemassvētkos un aicina sabiedrību atgriezties pie cilvēciskām vērtībām - līdzcietības, labestības un sapratnes.

Tā, kurš var atzīties, ka ir bijis novērsies no šīm vērtībām? Un kādā podā ir jādzīvo, lai uzskatītu, ka tieši 'sabiedrība' ir atteikusies no šīm vērtībām un nevis viņam apkārtesošie? Ui, kā vajadzētu pērt Dombrovska pīāršķikus.

Un vispār apnīk jau politvīru un 'aristokrātu' vērtējumi par 'parastajiem' iedzīvotājiem - amorāli, redz, dzīvnieki, neko nejēdz no būtiskā etc. Šķiet, ka kaut kas ir ātri jādara lietas labā, lai attaisnotu šo vērtētāju viedokļus.

Izrādās, ka Ījābs uzskata šādi:

Taču es šiem ļaudīm noteikti nepievienotos. Ne tādēļ, ka justos drošs par savu eksistenci, mājokli un darbu – tālu no tā! Taču šie ļaudis tomēr ir nākuši bļaut tikai pēc maizes un naudas, nevis pēc atšķirīgas politikas un jaunas, citādas attīstības. Ko, kas un kā varētu darīt, lai padarītu dzīvi šajā valstī ciešamāku, viņi īpaši neaizdomājas. Vēstījums ir krietni vienkāršāks: valsts, dod man dzīvokli, jo no iepriekšējā mani izmeta; valsts, dod man darbu, jo no iepriekšējā mani izmeta; valsts, dod man naudu, jo man beidzās pabalsts. Cilvēki nav gatavi ziedot laiku, ērtības un veselību, lai iestātos par principu, pret to, ka valdošā elite sistemātiski pārkāpj savas saistības pret sabiedrību. Viņi sarosās tikai tad, kad jau liek ārā no dzīvokļa un nav ko ēst. Līdz tam – pilnīgi vienalga, lai notiek kas notikdams. Aktīvs latvietis kļūst tad, kad beidzas desa; kad atkal piesolīs desu, viņš nomierināsies. Taču izbadējušos vergu dumpis nav nekāda pilsoniskā sabiedrība. Tādēļ es guļu savā gultā.

Izlasīju šo Ījāna tekstu un biju nedaudz apmulsis, jo viņš pie visas oriģinalitātes trūkuma, parasti turējās veselā saprāta robežās. Tikai dažas piezīmes. Man šķiet dīvaini, ka cilvēki, kas izrāda iniciatīvu, tiek vainoti tajā, ka viņu motivācija ir egoistiska i.e. domā par sevi, savu situāciju un nevis abstraktām vērtībām vai, nedod Dievs, neizsaka konkrētas prasības, ieteikumus it kā profesionāļu pārvaldībai. Man šķiet, ka gan ekonomika, gan arī dažādi sociāli procesi ir pietiekami sarežģīti un to izpratne prasītu visai ievērojamu studiju laiku, ko daudzi nemaz nevar atļauties. Līdz ar to, šķiet, ka vienkāršākais indikators kā varētu spriest par to, ka valstī kaut kas nav kārtībā, ir paša pieredze un nedienas. Tas, ka cilvēks nezina 'politiskos procesus', ētikas principus utml. abstrahētus no ikdienas dzīves fenomenus, pie vainas varētu būt prese un tie paši eksperti, kuru diskusijas acīmredzot nav saprotamas vai saistošas daudziem cilvēkiem. (Ok, ir arī apātijas gadījumi, taču tos es neapskatu). Godīgi sakot, es uzskatu, ka no cilvēkiem, kas ir ārpus akadēmiskās vides vai politelites pat nevajag prasīt konkrētus ierosinājumus - ne viņi ir izglītoti, ne arī, iespējams, sevi spētu sakarīgi formulēt. Pretējā gadījumā sanāk diezgan pretīgas situācijas, kad politrunātāji nicīgi izsakās par protestējošiem cilvēkiem, jo viņiem, redz, nav plāna, ierosinājumu utt. (Un nepadomā, ka protesti ir tāpēc, ka 'profesionāļu' plāni, risinājumi vai skaidrojumi etc. ir diezgan pasūdīgi). Tāpēc jau arī ir, bļe, elite, lai viņi nāktu ar normāliem priekšlikumiem, bet 'parastie' cilvēki var norādīt, vai šie priekšlikumi strādā viņu konkrētajā dzīves kontekstā vai - ne. Un tāpēc es arī uzskatu, ka ir normāli, ka protesti, 'revolūcijas' nemieri ir 'pret' kaut ko un ir egoistiski, nevis intelektuāli motivēti. Pozitīvi risinājumi - tie ir jāsniedz ekspertiem, kuriem par to maksā. Un tāpēc kundziņa Ījāba iebildes man šķiet dīvainas un nesaistošas.

Un man ir pofig, ka vēl nav radusies kaut kāda 'pilsoniskā sabiedrība', kuras dēļ Ījābs tad nu izvilktos no saviem pēļiem.

Eslijs nesen uzdeva sekojošu jautājumu (šeit) pēc šī video noskatīšanās: Kāpēc vajadzīgas šādas vizualizācijas? Vai tās palīdz kaut ko vairāk saprast? Iz manas puses atbilde būtu negatīva, ja ar 'kaut kas vairāk' būtu jaunu faktu iegūšanu. Skaidrs, ka to pašu, kas ir attēlots video, ir iespējams uzrakstīt pāris rindkopās un 'sapratne' būtu ieguvusi tikpat daudz, cik noskatoties vairāku minūšu klipu.

Tomēr šāda veida video ir nepieciešami, jo (tā ir mana tēze) palīdz cilvēkiem kļūt labākiem i.e., izjust sevī, piem., altruistiskas jūtas. Proti, šāda kosmosa vizualizācija ļauj cilvēkiem pievērsties Paskāla tipa eksistenciālām trīsām bezgalīga visuma priekšā vai arī kantiāniskam izbrīnam par zvaigžņotām debesīm virs paša un morālo likumu sevī.

Tas savukārt novestu pie savas eksistences niecības atziņas un egoisma/sava svarīguma apzināšanās zaudēšanas kosmosa varenības priekšā. Attiecīgi kļūstot par altruistu un labāku cilvēku (ja pieņemam, ka altruisms ir pozitīvs tikums). Šā procesa labu attēlojumu skat. šajā klasiskajā dziesmā: video Īpašu uzmanību ir jāpievērš pēdējam teikumam video.

Īpaši stulbiem un reklāmistiem - http://www.readableclassics.com/index.html Ok, varbūt nedaudz pārspīlēti, taču tendence vienkāršot grāmatas, klasiku ir nedaudz kretinējoša. Portams, var jau apgalvot, ka tas nav jauns fenomens (piem., Lambi u.c.). Taču tas nedaudz atgādina Bredberija 451 grādos aprakstītās grāmatu saīsināšanas. Beigu beigās klasika tika ielikta, šķiet, tikai vienā teikumā (i.e. aprakstīts tviteris vien bija). Lūk.

BTW, dažiem vietējiem reklāmistiem arī bija līdzīgs plāns uzlabot latviešu literatūru. Vēl nav realizējies.

BTW, interesanta aptauja (iz šejienes). Var samērot savus viedokļus ar filozofijas sfērā iesaistītajiem.
( Aptauja )

Kopīgi ar zināmu paziņu loku Liepniekam patīk diskutēt par dažādām filozofiskām tēmām, tostarp jau minēto sofismu un sofistiem. (iz šejienes)

Liepnieks: Latviešu tauta nav viendabīga. Tā, kā minimums, sastāv no brīnišķīgiem, krietniem, domājošiem cilvēkiem un arī no visādiem (nicīgi) dzīvniekiem. Pūļa. (iz šejienes)

Izrādās, ka ir šādi:

Viņa arī pauž viedokli, ka pa īstam tomēr ir grūti saprasties ar Rietumu cilvēkiem, jo tur prevalē pieklājības formalitātes un reti ar rietumniekiem var runāt par patiesi būtisko. “Mūsu cilvēki, tie, kas par būtisko aizdomājas, prot arī par to runāt. Tas ir labais mantojums no krievu kultūras - virtuves filozofija zināmā mērā. Var būt, ka jaunākās paaudzēs tas tagad zūd, bet es uzskatu, ka lietišķais tonis netraucē cilvēcīgajam,” intervijā laikrakstam Dienas bizness saka A.Neiburga. (iz šejienes)

Nez, kas tad ir tas 'būtiskais', ko šis latvju bariņš apspriež savās virtuvēs? (Proti, tas 'būtiskais', kas, Heidegera terminos runājot, ir aizmirsts Vakarzemes kultūrā, bet tiek saglabāts postpadomju virtuvēs.)