Tikko pabeidzu Saramago diloģiju 'Aklums' un 'Redzēšana'. (Literārais laiks starp notikumiem abos darbos ir četri gadi.)
Godīgi sakot, laikam jau viņš ir kļuvis par manu vienu no iecienītākajiem literatūru rakstošajiem autoriem. Pat neņemot vērā viņa darbu literārās kvalitātes, Saramago arī saturiski ir lielisks. Ja Saramago darbus iedalītu divās plašās kategorijās, tad viena daļa ir maģiskais reālisms/fantāzijas, bet otra - t.s. literārās esejas. Lūk, man drīzāk patīk otrais viņa darbu aspekts. Proti, darbos tiek prezentēta vienkārša tēze, kas tiek konsekventi risināta līdzīgi kā, piem., filozofijas darbos. Piem., aklumā - kas notiktu, ja visi kļūtu akli, redzēšanā - vai un kā mainītos politiskā sistēma, ja lielākā daļa iedzīvotāju vēlēšanās nodotu tukšus biļetenus. Akmens plostā - kas notiktu, ja Portugāle atdaītos no Eiropas un peldētu Atlantijas okeānā uz Amerikas pusi. Nāvē ar pārtraukumiem - kas notiktu, ja piepeši valstī neviens vairs nemirtu. Visi šie četri darbi notiek vienā nabaga valstī, kur ir nekompetenti un histēriski politiķi, citām valstīm gar šīs zemes bēdām ir maza sāpe, gar robežām vazājas cerberi gluži kā elles priekšpostenī utml. Saramago Portugālei ir diezgan paliela līdzība ar manu dzimteni un tieši tāpēc arī ir viegli iejusties risinātajās problēmās.
Amazon vērtējums, protams, 1/5
Mr. Saramago has written a rather clumsy attempt at allegory that suffers from the unoriginality of its premise (i.e., we are blind, not physically, but morally and ethically). The use of physical blindness for moral blindness is so obvious - and undramatic - that I kept reading the book believing that there must be something more to it. Unfortunately, there was not.
It is too bad, as I found the premise itself - what would happen if suddenly everyone went blind - fascinating. I had always wanted "The Day of the Triffids" without the Triffids - a pure exploration of the consequences of society having to regroup minus a pretty fundamental sense.
Exacerbating the matter, Saramago waffles between filling the narrative with realistic and precise detail of what goes on - much of it unnecessarily lurid - and backing away from such detail just when it would help the narrative most. For example: he spends a lot of time describing the raping of women in the asylum for the blind, but not a lot on how quickly society degenerates into depression and chaos.
The problem is, Saramago cannot decide how much of a magical realist fable he wants "Blindness" to be, and so is uneven in the amount of effort he spends to make a given situation believable. Writers with more skill, like Mikhail Bulgakov, Gabriel Garcia Marquez or Bohumil Hrabal, have better juggled the two worlds of fable and realism, and it is impossible to read Saramago's "Blindness" without wishing it had been written by one of them.
Godīgi sakot, laikam jau viņš ir kļuvis par manu vienu no iecienītākajiem literatūru rakstošajiem autoriem. Pat neņemot vērā viņa darbu literārās kvalitātes, Saramago arī saturiski ir lielisks. Ja Saramago darbus iedalītu divās plašās kategorijās, tad viena daļa ir maģiskais reālisms/fantāzijas, bet otra - t.s. literārās esejas. Lūk, man drīzāk patīk otrais viņa darbu aspekts. Proti, darbos tiek prezentēta vienkārša tēze, kas tiek konsekventi risināta līdzīgi kā, piem., filozofijas darbos. Piem., aklumā - kas notiktu, ja visi kļūtu akli, redzēšanā - vai un kā mainītos politiskā sistēma, ja lielākā daļa iedzīvotāju vēlēšanās nodotu tukšus biļetenus. Akmens plostā - kas notiktu, ja Portugāle atdaītos no Eiropas un peldētu Atlantijas okeānā uz Amerikas pusi. Nāvē ar pārtraukumiem - kas notiktu, ja piepeši valstī neviens vairs nemirtu. Visi šie četri darbi notiek vienā nabaga valstī, kur ir nekompetenti un histēriski politiķi, citām valstīm gar šīs zemes bēdām ir maza sāpe, gar robežām vazājas cerberi gluži kā elles priekšpostenī utml. Saramago Portugālei ir diezgan paliela līdzība ar manu dzimteni un tieši tāpēc arī ir viegli iejusties risinātajās problēmās.
Amazon vērtējums, protams, 1/5
Mr. Saramago has written a rather clumsy attempt at allegory that suffers from the unoriginality of its premise (i.e., we are blind, not physically, but morally and ethically). The use of physical blindness for moral blindness is so obvious - and undramatic - that I kept reading the book believing that there must be something more to it. Unfortunately, there was not.
It is too bad, as I found the premise itself - what would happen if suddenly everyone went blind - fascinating. I had always wanted "The Day of the Triffids" without the Triffids - a pure exploration of the consequences of society having to regroup minus a pretty fundamental sense.
Exacerbating the matter, Saramago waffles between filling the narrative with realistic and precise detail of what goes on - much of it unnecessarily lurid - and backing away from such detail just when it would help the narrative most. For example: he spends a lot of time describing the raping of women in the asylum for the blind, but not a lot on how quickly society degenerates into depression and chaos.
The problem is, Saramago cannot decide how much of a magical realist fable he wants "Blindness" to be, and so is uneven in the amount of effort he spends to make a given situation believable. Writers with more skill, like Mikhail Bulgakov, Gabriel Garcia Marquez or Bohumil Hrabal, have better juggled the two worlds of fable and realism, and it is impossible to read Saramago's "Blindness" without wishing it had been written by one of them.
2 comments | Leave a comment