Atminos, ka nesen mūsu vietējie literatūras interesenti dažādos medijos puņķojās, ka Latvijā nav (literatūr-)kritikas. Pieņemsim. Un pieņemsim, ka mums arī vairāk ir jāmācās no ārzemju pieredzes. Ja viens no daudzajiem kritikas mērķiem ir sniegt 'kompetentu' skatījumu, tad iedvesmu dusmīgiem novērtējumiem var smelties šajā lapā - http://www.cynical-c.com/?cat=85 Es personīgi pavadīju daudz lieliskus brīžus lasot 'vienas zvaigznītes' novētējumus par dažādiem nu jau klasiskiem darbiem.
Latvijas analogs šādiem vērtējumiem ir kaut kas šāds (to izlasot, tiešām ir jābrīnās, kapēc Sartrs dabūja Nobela prēmiju. Katrā ziņā Latvijā viņa darbus būtu ļoti grūti izdot - ja nu vienīgi piekukuļotu kādu redaktoru, kas veiktu smagus labojumus):
Sartra sievietes
Pēdējās dienās gadījās izlasīt četras Sartra lugas – un tajās visās ar apbrīnojamu konsekvenci nomācoši līdzīgi konstruēti sieviešu tēli. Pieeja ir diezgan vienkārša: paņemam sievieti (vai divas sievietes, ne vairāk), nostādām to kaut kādās attiecībās ar vīrieti (vai diviem vīriešiem, ne vairāk) un, vienu ar otru kontrastējot, lietu gaitu virzām tā, lai sieviete pilnīgi noteikti izrādītos ētiskā, intelektuālā, idejiskā un kādā tik vēl ne ziņā vājāka un visādi citādi nevērtīgāka nekā vīrietis. Dažu tēlu gadījumos tas gan skaidrs jau pašā sākumā, taču princips īstenots visās četrās lugās („Aiz slēgtām durvīm”, „Mušas”, „Netīrās rokas” un „Godbijīgā prostitūta”).
Viena luga ar šādu sievietes traktējumu vēl nebūtu nekas īpašs – personības taču mēdz būt dažādas. Bet, ja tādi ir četri darbi pēc kārtas, rodas, manuprāt, diezgan pamatotas aizdomas par prastu un tendenciozu tipizāciju. Godīgi sakot, kaitinoši: pirmkārt, tās pašas tendences, atvainojiet, muļķīguma dēļ; otrkārt, tāpēc, ka lugas kļūst sasodīti paredzamas, treškārt, tādēļ, ka par sevišķi elegantu literāru paņēmienu to uzskatīt nevar.
Lai gan citādi lugas ir nudien interesantas, nenoliedzami meistarīgas utt. (ja nu vien „Netīrās rokas” ir pārlieku liekvārdīga, bet „Godbijīgā prostitūta” – plakātiska), uz šo faktu, tiklīdz tas apzināts, acis pievērt diemžēl nav iespējams.
(Ņemts kaut kur no šejienes)
P.S. Vai kādam gadījumā šis teksts par Sartru neatgādina Eko misrīdingus?
Latvijas analogs šādiem vērtējumiem ir kaut kas šāds (to izlasot, tiešām ir jābrīnās, kapēc Sartrs dabūja Nobela prēmiju. Katrā ziņā Latvijā viņa darbus būtu ļoti grūti izdot - ja nu vienīgi piekukuļotu kādu redaktoru, kas veiktu smagus labojumus):
Sartra sievietes
Pēdējās dienās gadījās izlasīt četras Sartra lugas – un tajās visās ar apbrīnojamu konsekvenci nomācoši līdzīgi konstruēti sieviešu tēli. Pieeja ir diezgan vienkārša: paņemam sievieti (vai divas sievietes, ne vairāk), nostādām to kaut kādās attiecībās ar vīrieti (vai diviem vīriešiem, ne vairāk) un, vienu ar otru kontrastējot, lietu gaitu virzām tā, lai sieviete pilnīgi noteikti izrādītos ētiskā, intelektuālā, idejiskā un kādā tik vēl ne ziņā vājāka un visādi citādi nevērtīgāka nekā vīrietis. Dažu tēlu gadījumos tas gan skaidrs jau pašā sākumā, taču princips īstenots visās četrās lugās („Aiz slēgtām durvīm”, „Mušas”, „Netīrās rokas” un „Godbijīgā prostitūta”).
Viena luga ar šādu sievietes traktējumu vēl nebūtu nekas īpašs – personības taču mēdz būt dažādas. Bet, ja tādi ir četri darbi pēc kārtas, rodas, manuprāt, diezgan pamatotas aizdomas par prastu un tendenciozu tipizāciju. Godīgi sakot, kaitinoši: pirmkārt, tās pašas tendences, atvainojiet, muļķīguma dēļ; otrkārt, tāpēc, ka lugas kļūst sasodīti paredzamas, treškārt, tādēļ, ka par sevišķi elegantu literāru paņēmienu to uzskatīt nevar.
Lai gan citādi lugas ir nudien interesantas, nenoliedzami meistarīgas utt. (ja nu vien „Netīrās rokas” ir pārlieku liekvārdīga, bet „Godbijīgā prostitūta” – plakātiska), uz šo faktu, tiklīdz tas apzināts, acis pievērt diemžēl nav iespējams.
(Ņemts kaut kur no šejienes)
P.S. Vai kādam gadījumā šis teksts par Sartru neatgādina Eko misrīdingus?
8 comments | Leave a comment
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}