Naksnīgas pastaigas
Izdomāju, ka pēc savu 20 stundu mājās sēdēšanas ir jāiziet ārā pēc enerģijas dzēriena. Plāns bija doties uz tuvējo (~ 1 km) diennakts veikalu un pie reizes izvēdināt galvu, lai miegs nenāktu un līdz ar arī to visādas nevēlamas domas no sērijas a nafig es daru to, ko daru. Bik dīvainā rajonā dzīvoju. Pirmkārt, nepiepildījās manas ekspektācijas par to, ka ir taču nakts no sestdienas uz svētdienu un ielās vajadzētu būt cilvēkiem. Latgales priekšpilsētas sākums (Matīsa un Valmieras ielas rajons) šajā stundā pat ļoti atgādina Pripetu, tikai ar to atšķirību, ka pamestu blokmāju vietā slejas (pareizāk, viens pret otru balstās) grausti ar tumšiem logiem un spokainām vārtrūmēm. Ir sajūta, ka vietējais kontingents pavisam nopietni, un, iespējams, arī pamatoti, preferē šajā laikā neizrādīt nekādas dzīvības pazīmes. Dīvaini iet pa tukšu ielu un klausīties savos soļos. Diennakts veikals mani sagaidīja ar pārsteigumu - tumšu izkārtni un nolaistiem slēģiem. Atlika divas iespējas - doties atpakaļ uz midzeni vai mērot ceļu uz nākamo tuvāko diennakts veikalu Čakmarijas ielas pusē. Tā kā mans plāns bija neaizmigt un izvēdināt galvu, protams, izvēlējos otro, pirms tam pakomunicējot ar negaidīti aiz muguras uzradušos sieviešu kārtas radījumu. Tas sasauca mani, vēl būdams savu 100 m attālumā, un lielā priekā par to, ka nebēgu, sāka tuvoties. Nabaga sievišķis, liekas, bija pamatīgi apkodies un gribēja zināt, vai man ņe naidjotsa prikuriķ. Sev par nožēlu uzzinājis, ka ņe naidjotsa vis, diezgan nekoordinēti pagrābstījās gar veikala slēģiem un kopā ar mani pagāja gabaliņu līdz nākamajam stūrim, kur es viņu veiksmīgi novirzīju uz laimētavas durvīm - sak, varbūt tur palaimēsies. Tā nu devos atpakaļ un vēl tālāk, pa ceļam sastopot dažādās nirvānas pakāpēs levitējošu jauniešu bariņus, kuriem garām ejot vajadzēja nodurt acis un sataisīt akmenscietu fizionomijas izteiksmi, it kā ne viņi, ne arī es pati uz sevi neattiektos. Tuvojoties Čaka ielai, rajons kļuva manāmi dzīvīgāks - lēni garām slīdēja Mercedes kupejas un BMW, kaut kur tālumā bija dzirdams policijas patruļas skaļrunis... Pirmais, ko ieraudzīju, ienākot veikalā, bija tieši pretī durvīm stāvošais apsargs. Viņš ieurbās manī ar pētošu skatienu, bet, tā kā izrādījos nekaitīgs radījums, acu kontakts tika pārtraukts un es varēju doties eksplorēt veikala taurīna sķīdumu krājumus. Atpakaļceļā jau biju nedaudz gudrāka un gāju pa ielas otru pusi, kur nenotika jaunatnes migrācija virzienā uz centru, tāpēc nekādu citu interesantu novērojumu nebija. Visumā jautrs pasākums, tāda pastaiga. Bet dīvains rajons tomēr - liekas, ka visiem šeit ir paranoja, izņemot varbūt dažus, kuriem labāk patīk paranoju izraisīt. :)