Jau ierastais svētdienas vakara spams
Varētu šovakar pasauli apturēt uz vienu dienu. Tāds drausmīgs nogurums. Uz vienu pašu dienu, tikai tik, lai varētu ievilkt elpu un atsperties nākamajam lēcienam.

Biju uz randiņu ar atkritumu izvedēju (jā, zinu, viena no manām mīļākajām tēmām šobrīd, bet man patiešām ir prieks, ka esmu viņu atradusi, viņš ir būtiski mainījis manu dzīvi). Daudz cilvēku uz tikšanos bija atnākuši, viens otru vēroja. Kaimiņi. Arī tas vīrs ar vilku suni, viņus parasti redzu pastaigājamies, kad atgriežos mājup no darba. Vilku suns bija piesiets pie sētas un tā garlaikojās un skuma, ka ļāva kādam mazam, pinkainam krancim sev kost un smilkstēja, kad dumjais, niknais spalvu vīkšķis devās prom. Kā dzīvē - labāk, lai kož nekā ignorē. Pēc tam pagāju vēl kādu kilometru prom no mājām, tā pat neko negribējās, tādās reizēs jau var. Atklāju vienu diennakts dzertuvi un vienu diennakts pārtikas veikalu, kur iepirku maizi, šokolādi un enerģijas dzērienu. Ko gan cilvēkam vairāk vajag. Un nu man ir ne tikai atkritumu izvedējs, bet arī diennakts veikals. Tulkojamās naktīs noderēs.

Atpakaļceļā pabrīnījos, cik ātri iela atkal bija kļuvusi pavisam tukša. Tikai pāris vietējā kolorīta pārstāvji zaglīgiem skatieniem un pa kādam alkānam uz stūra. Visa iela mana. Nu, nu.

Ārā ejot, biju atstājusi gaismu ieslēgtu. No ielas skatījos uz gaišajiem logiem un domāju, ka pietrūkst agrāko māju. Ne iepriekšējo, bet agrāko, pavisam kur citur un citā laikā. Kad visi vēl bija dzīvi un cilvēku stulbums un vienaldzība vēl nebija ievākuši savus augļus.

Laikam vajadzētu tēju. Pēdējoreiz to dzēru kaut kad pa dienu. Cik tas bija sen.

Domāts, darīts.