Ir dīvaina, bet patīkama sajūta, kad tev pasaka, ka esi ielēkusi pēdējā vagonā. Man to pateica šodien, kad piezvanīju uz augstskolu, lai nokārtotu šādus tādus ar izglītošanos saistītus jautājumus. Pēc šīs telefonsarunas aizdomājos. Вы фактически запрыгнули в последний вагон. Mana dzīve dažu pēdējo gadu laikā ir balstījusies uz šādiem lēcieniem - darbā, mācībās, citās aktivitātēs... nu, varbut vienīgi ģimenes lietās ne, jo tur dominēja cita attieksme. Reizēm izdevās ielēkt tajā pēdējā vagonā, reizēm nē, citreiz nācās mudīgi prasties nost no sliedēm, lai izvairītos no nākamā sastāva, bet pārsvarā gan ir izdevies. Nezinu, no kā ir atkarīgs tas, ka vieni iekāpj savlaicīgi un ar jau iepriekš iegādātām biļetēm, bet citi skrien pakaļ vilcieniem un pielūdz Veiksmi. Tradicionāli būtu teikt, ka no (ne)spējas organizēt un organizēties, bet man reizēm šķiet, ka pie vainas drīzāk varētu būt zināma adrenalīna atkarība - varbūt pēdējā vagona pastāvīgie pasažieri pat gaida iespēju mesties pakaļ kārtējam vilcienam. Kaut kas tajā ir.