M13 0GW

Njā, pēc pagājušajām peripētijām ar Trampu, par kurām nav jēgas runāt, jo visi jau visu ir pateikuši, par šodienas paredzēto sarunu ar Pū ir arī diezgan pesimistisks noskaņojums.

Jo jāpiekrīt Portņikovam, ka Trampam jau reāli nav ar ko baigi piedraudēt Putinam.

Tāpēc P visticamākais viņu vienkārši pasūtīs, bet lai T varētu saglabāt seju, uztaisīs to tā, ka grib no ukraiņiem vēl kaut ko -- ko Trampam pasniegs kā kaut ko izdarāmu, bet kas reāli ies pāri ukraiņu sarkanajām līnijām.

Un tad viss sāksies no jauna, ka T spiedīs ukraiņus, jo viņi ir vienīgie, kam viņš var mēģināt uzspiest.

Teorētiska iespēja, ka viņš aizsvilsies par to, ka krievi viņam runā pretī, bet gan jau P viņu aptīs ap pirkstu.

no rīta feisbukā iepriecināja kopīraits jaunākās paaudzes klitorālo masturbatoru reklāmā ar devīzi "Šitie reāli sūkā!"

"Michelin??? Tas nozīmē dārgi, pretenciozi, dīvaini un tā, ka paēdis nebūsi???"

Studio Ghibli "The Boy and the Heron" ("How Do You Live?") tematiski ir par Miyazaki sāpēm un nožēlu par to, ka nav spējis rast sev pēcteci.

Šodien darbiņā pavēlēts, ka jāsagatavo steidzīgi evakuējamo vērtību saraksts, un es uzreiz atcerējos "Straumes" Lemuru - viņam tāds saraksts būtu ļoti noderējis!



Protams, neatbildēts paliek jautājums, uz kurieni mēs varētu evakuēt savus Lemura krājumus, pēc vienas vēsturiskās versijas - uz Rundāles pili. Tas būtu vismaz 2 Oskaru cienīgs pasākums.

Straumes "Oskars", man liekas, iezvana tādu jaunu ēru animācijā, kad budžets, tehnoloģijas, kino zvaigznes vairs nenosaka daudz, bet visu nosaka režisora vīzija, rūpīgs darbs, un stāsts (story) ko vēlas izstāstīt.

Būtu interesanti, ja Zilbalodim sanāktu sadarbība ar Studio Ghibli (Miyazaki), vai Studio Ponoc (kas noteiktā veidā ir radusies dēļ tā, ka Miyazaki nespēja atrast sev pēcteci).

Straumes stāsts man sasaucas ar Miyazaki Nausicaa pasauli (jeb oponē tai), kā tāda ekoloģiskās katastrofas izdzīvotāju perspektīva - bet Straume kā cilvēcisks, nevis tehnoloģiski militāristisks (vardarbīgs) stāsts.

Ludvigs Bolcmans, kas lielāko daļu savas dzīves veltīja statistiskās mehānikas studijām, 1906. gadā izdarīja pašnāvību. Pauls Ērenfests, kas turpināja viņa darbu, nomira līdzīgā veidā 1933. gadā. Tagad ir mūsu kārta studēt statistisko mehāniku.

// Deivids Gudsteins, "Matērijas stāvokļi", ievads. 1975 ( States of matter. David L. Goodstein, N.J.: Prentice-Hall, 1975)

no noklausītām sarunām:

Kādā pasākumā divi skolas vecuma jaunieši: "Pagājušoreiz te bija visa Prāta Vētra. Pilnā sastāvā. Es viņus labi pazīstu. No Engures. Tur gan vairāk Roga, man ar viņu, nu, tā, ne pārāk. Bet galvenais viņiem ir... nu, galvenais... vokālists ar to saldo balsi... (ātri ieguglē telefonā) Reinis Kaupers!"
Viņš viņai uz ielas ar sunīti: "Piecdesmit? Piecdesmit?!!! Es dvieļus uz septiņdesmit mazgāju!"
Velosipēdists koši oranžā apspīlētā tērpā un spoguļsaulesbrillēs, šķērsojot pāreju pie sarkanās gaismas, stāsta līdzās skrienošajam mazāk košās drēbēs, bet arī spogulenēs: "Es, kad krītu, zin, ko es daru?" (tālāk nedzirdu, jo gaidu iedegamies zaļo)
Viņš un viņa skrien līdzās, viņa saka krieviski: "Ņemot vērā, Koļa, ka tava dzīve jau ir sabeigta, nu, ko es tev varu dot?" (man šķiet, ka turpinājumā viņa teica "Ja nu vienīgi seksu", bet neesmu drošs, jo biju jau pabraucis garām uz riteņa un nesadūšojos piebremzēt, lai noklausītos līdz galam)

Pamanīju sludinājumu, kurā tiek tirgota šī grāmata. Viena no bērnības traumām - tā jebkurā brīdī spēja uzdzīt pusaudžu depresiju, atšķirot un izlasot pāris rindkopas ar jautru rotaļu un saviesīgu izklaižu aprakstiem (paredzēta pieaugušo auditorijai)

man patīk, ka līdz šim izmērāmi lielākos panākumus Latvijas kultūrā saņēmis cilvēks, kurš acīmredzami dara sirdslietu savam priekam, nevis aiz godkāres un vēlmes paspīdēt. Ļoti atsvaidzinoši pēc small talka maigās varas dominances, mazajām parisām hiltonēm un japijiem, kuru galvenais radošais iegudījums ir dzīves veiksminieku tipa selfpromoušans.

Žēl, ka nemākam atmaksāt ar cieņpilnu (ne)sagaidīšanu, tā vietā mokot nogurušus introvertus pēc transatlantiska lidojuma. Skatīties tās reportāžas bija fiziski nepatīkami (īpaši neskatījos).

Lieldienu gavēnis. Esmu apņēmusies strādāt pie saviem garadarbiem katru dienu, un tradicionālajā lietu pusē atteikties no gaļas, piena produktiem, olām. Zivis neskaitās gaļa kristietības tradīcijā, tās paliks, gan jau tikai sautētas, jo sviestā cept nevar.
Parocīgi, ka nupat bija atlaides kaltētām pupiņām, sēklām un graudiem. Tepat cibā pirms daudziem gadiem dooora mīļais iesvieda ar digitālo versiju “On Food and Cooking: The Science and Lore of the Kitchen”. Ne septiņi gadi nepagāja, kā nopirku to analogā iespiedumā. Lasu un mācos.
Citās ziņās, apēdu divas ēdamkarotes magoņu sēklu. Laikam baigi labās sēklas, visu dienu miegs nāca, un tāda woozy sajūta. Vai nu bērnībā, dārza magonēm, tik spēcīgs efekts nebija, vai arī tāpēc bijām reizēm jocīgi, pat nezinot, ka ir jocīgi.