vakars apmēram tāds, ka liekas, ka nekādu vācisko kolāžu neuztaisīšu, drīzāk iegāzīšos ar galvu līmē. bet tad galvā atskan vecais, labais youcanhaveitallifyouwanna. hop-hop - pagatavotas tieši tādas kafijas, kas neaizmigšanu nodrošina līdz četriem naktī, kas gan krietni pārsit to laiku, kas nepieciešams, lai viduseiropas karti izkrāsotu. pa virtuvi izsvaidīti visādi zīmuļi, samazināts gaismas daudzums, darboties liekoši "!!!", un divdesmit dažadi boviji to vēro no malas. kad tieku līdz spriedumam "labs darbiņš, kas padarīts", noliekos horizontālā stāvoklī un tā pētu griestus pietiekoši ilgu laiku, jo iepriekšdzertās kafijas jau nav kaut kādi beziespaida dzērieni. tad, kad esmu iemigusi, istabā nez kāpēc ierodas  straupis , kurš tikko pārradies mājās no kaut kāda baļļuka un kaut ko man cītīgi prasa. neskatoties uz to, ka ir puspieci no rīta un esmu izrauta no nekāda sapņa, atbildu ļoti laipni (tagad, protams, neatceros ne jautājumu, ne atbildi).

rīts ierodas ar absolūto lidojuma sajūtu, nespēju salikt kopā visādus vārdus, līdzsvars atkal mani pametis. brīdī, kad tieku raidīta ārā no klases, gandrīz nositu mūžam veco fizikas skolotāju ar durvīm (jo saprotu, ko nozīmē "ātri pazūdiet!"). pamostos vēsturē, a priekšā stāv skolotāja, kas stāsta par to, cik ļoti šinī kabinetā visiem nāk miegs.

akcija "pastāvipieuvcentrspusstunduarāmururokās!"

skatos, ka no pikas esmu pārņēmusi allažīgo plānošanu "tā, tagad izdarīšu to, pē tam paņemšu šito, un tad..." un nekas pagaidām neleicina par to, ka rīts pēc esejas, romas un divdesmit bovijiem būs mazāk nestabilitāti raisošs kā šis rīts...