Biju nolēmusi turpināt rakstīt sviestenē tad, kad daudz maz sakārtošu dzīvīti. Tas laikam ir noticis. No janvāra sākšu strādāt kā cilvēks. Un ar Kursīti esam uzsākušas darbu pie savas grāmatas. Tā kā, meklējot darbu, esmu pazaudējusi kauna sajūtu, tad sakļeņčīt naudu nebūs problēmu. Tas būs vājprātīgi skaists process. Ne tā kļeņčīšana, bet tā skaistā braukšana apkārt. Tas nav viss. Vēl ar Konsti izdosim īsstāstu grāmatu pēc kādiem 2 gadiem. Pēc tam brauksim uz Peru un Kostariku. Un, ja pēc tiem diviem gadiem pēkšņi uzradīsies kāds, kurš mums piedāvās jebko, ko mums vajag tagad, atbildēsim: "Ej taču tu dirst. Es rīt uz Gvatemalu braucu." Gvatemala nav ne Peru, ne Kostarika, bet labi izklausās.

Līdz dzīves sakārtošanai ar Konsti aktīvi pļēgurojām, kā arī izlēmām, ka tas beigsies tad, kad dzīve būs sakārtota. Tas mums ir devis daudz interesantu stāstu, kā arī pēdējā laika labāko tostu: "Ko mēs te sēžamm kā sveši cilvēki? Iedzeram!" Agrim gan nepaveicās - viņam tas deva 140 eiro sodu par braukšanu ar velosipēdu alkohola reibumā. Ja būtu papildu sods par to, ka uz stieņa biju uzlikta arī es, tad būtu citādi. Bet tāda soda nav.

Kādu pirmdienas vakaru mēs nolemām iedzert šampanieti un ieēst bulciņas manā dīvoklī. Kad otrā pudele gāja uz beigām, pulkstenis jau bija pāri desmitiem. Un ar nočņikiem Pļavniekos ir traki - kamēr biju prom, tikmēr visi nočņiki aizklopēti. Pat spaisa bode pārvērsta par rotaļlietu veikalu! Mūsu rajonā nav lielas bāru izvēles, un vēlās naktīs ir tikai viena vieta, kur iešmakstināt - kulta restorāns "Olympic Casino". Turp arī devāmies, lai nobaudītu Užavas miestiņu. Iepazināmies ar vairākiem cilvēkiem. No sākuma mūs uzrunāja Arnolds, kurš šajā restorānā ar draugiem svinēja savu vārda dienu. Arnolds izklausījās diezgan inteliģents, bet arī neblieza kaut kādu herņu par fenomenoloģiju vai ko tādu. Vēlāk atklājās, ka tie viņa draugi ir precīzi viens džeks. Šis kungs par mums gan neizrādīja nekādu interesi - Arnolds mūs iepazīstināja, bet viņš naski aizskrēja atpakaļ pie spēļu automātiem, kur turpināja iesākto. Tātad Arnolds savā vārda dienā savu no azartspēlēm atkarīgo draugu bija uzaicinājis ieturēties Olympic Casino. Dŗīzi vien viņš saprata, ka tas laikam ir stulbi, tāpēc nolēma, ka kaut kas jāmaina - Arnolds rosināja, ka mums vajadzētu doties pie viņa uz Ilūkstes ielu. Tomēr atteicām. Nav jau mūsu vārda diena!

Pēc tam pie mums apsēdās Aļona. Aļona ļoti slikti runāja latviski, bet mēs nolēmām nebūt augstprātīgi reklāmisti un Aļonu integrēt. Sacījām, ka kaut kāds akcentiņš jau ir, bet tā viņa runā ļoti labi. Noskaidrojām, ka viņa tikko aizgājusi no darba un viesnīcās vairs nestrādās. Laiku pa laikam, kad mums aptrūkās, par ko runāt, viņa rosināja vai nu uzpīpēt, vai nu saskandināt glāzes. Tā kā Aļonai mājās bija vīrs, pie sevis viņa neaicināja, bet šajā skaistajā pirmdienas vakarā ierosināja kopīgi doties uz diskotēku. Es nezinu, kur pirmdienas vakaros ir diskotēkas, bet viņa laikam zināja. Stulbi, ka neaizbraucām.

Mūs uzrunāja vēl daži ļaudis, bet tie neizpelnījās tik lielu ievērību. Kaut arī visi bija ļoti draudzīgi, viņi visi bija arī līdz asarām vientuļi. Ar Konsti nospriedām, ka mums laikam jābūt ļoti laimīgiem cilvēkiem. Arī tad, ja dzīve nebūtu nokārtojusies.

Tuvojoties vakara noslēgumam, bārmenes ierosināja: "Meitenes, nevēlaties rosolu un gaļas salātus?" Neatteicām. Konste apēda vairāk.

Nākamajā dienā kopīgi devāmies uz centru. Trolejbusā bija arī kāds zēns, kurš skaļi sarunājās ar sevi. Kaut arī ārā bija spelgonis, viņš virs sava pogājamā gaiši zilā krekla nebija apvilcis ne džemperi, ne mētelīti. Viņš bija diezgan sportisks - vairākas reizes pievilkās pie tā trolejbusa stieņa. Ieraugot mūs, viņš gan sportam meta ar mieru un visam trolejbusam paziņoja: "Es mīlu tās meitenes. Viņas ir tik skaistas!" Viņš gan attiecības nevēlējās sasteigt, tāpēc klāt nepienāca. Bet, kad bija izkāpis, norādīja, ka mēs vēl satiksimies.