Šī ir bezmaz laimīgākā diena manā mūžā.
Vakar ekselenti aizstāvēju maģistra darbu, tik ekselenti, ka komisija palika ar vairākām vaļējām mutēm. Vēl komisija uzkrītoši blenza uz manām krūtīm, par tām tad laikam dabūju maksimālo atzīmi. Beidzot sapratu, kas ir akadēmiskā vide un kāpēc man tā nepatīk - komisija blenž uz krūtīm, bet es nevaru paprasīt: "Ko lūri?"
Apmēram 20 stundu ceļš ir vainagojies panākumiem un esmu ieradies Porķenē. Man šķiet, katru manu soli ir iesvētījis pāvests Benedikts vai kas tur tagad tāds stilīgākais. Katrs solis ir jāizbauda, jo tie ir soļi brīvībā, un šie soļi var vest pohujkur. Tikko biju nopelst. Ūdens bija auksts kā ledusskapī. Tajā ledusskapī es grasos pavadīt turpmāko mēnesi. Kad ierados Faro, ieraudzīju kafeni, kuras logu rotāja uzraksts "Vida e super". Tieši tā es tagad jūtos.
Kad mainīju telefona simkarti, atradu vēstuli, ko Rubens man uzrakstījis ar flomīti iekšā telefonā. Apraudājos, protams.
Apkārt staigā skaisti cilvēki, ir ļoti silts, un šīs būs tieši tādas brīvdienas, kā man gribējās. Varbūt pat labākas.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: