Terapija
Pēdējās nedēļās es vispār biju drausmīgi saniķojusies uz visu pasauli, bet tā ir ļoti normāla parādība tam laikmetam, kas ir īsi pirms došanās uz Latviju. Es to saucu par laikmetu, jo tas stiepjas kā tāda siekala. Šis laikmets sākās tajā saliedēšanas un iepazīšanās braucienā, kur visus ienīdu. Kad pēdējā rītā visi kopīgi fotogāfējās (man riebjas lielas grupu bildes pat tad, ja esmu normālā noskaņojumā), es ielīdu stūrī un tur sēdēju cerībā, ka neviens man neuzdrošināsies nākt klāt. Galu galā man bija tā Trešā Pasaules kara sejas izteiksme. Tomēr Morics - garš vācietis - saņēma visu savu drosmi, jo mazliet uztraucās, ka varbūt man tiešām ir fiziski slikti un vispār vajadzētu braukt uz slimnīcu. Viņš pienāca klāt un klusiņām prasīja: "Elīn, Tev nav nepieciešama palīdzība? Viss ir kārtībā?" Cik mīļi, klusi un nemanāmi viņš pietuvojās, tik bargi, skaļi un nepārprotami ar savu Trešo Pasaules karu atteicu: "Jā, kārtībā!" Atbilde sevī nepārprotami arī ietvēŗa acinājumu vākties prom un nerunāt. Pēc tam es jutos vēl sliktāk, protams.

Kad es sasniedzu maksimumu niķīguma ziņā, vienmēr ārstējos ar Strunča terapiju. Tas nozīmē, ka man ir jāsazvanās ar Strunci. Viņš ir 21.gadsimta labākais orators, un ir pilnīgi vienalga, par ko runājam. Arī tad, ja mēs pļāpātu par kaut kādu sūdu, kas mani neinteresē, viņš visu pateiktu tik skaisti, ka es atkal varu justies laimīgs. Struncis, ja kas, ir vienīgais džeks, kurš mani ir saraudinājis ar to, cik skaisti runā (toreiz biju skaidrā). Toreiz viņš tur kaut ko traļaļaļā, es paklausījos, pateicu, ka man steidzami jāiet, pagriezos un saku raudāt un aizgāju prom. Tas bija ļoti skaisti. Bet ne par to vispār. Tātad pēc Strunča terapijas es jutos daudzkārt labāk. Vispār pasaule atkal bija rožaina, un visi darbi gāja no rokas viegli kā fonds "Viegli".

Piektdienas ballē es ierados galīgi laimīgs, to novēroja Morics, kuru iepriekš biju ielikusi lielgabalā un aizšāvusi prom. Viņš nekavējoties pienāca klāt un pauda atbalstu faktam, ka es smaidu. Apsolīju, ka tuvāko dienu laikā viņš mierīgi drīkst man tuvoties bez riska norauties, jo es negrasos palikt niķīgs. Morics ir viens no tiem džekiem, kas ir kaut kādā studentu padomē, kam vajadzētu krāmēties ar to manu sūdzību par to aptaurēto pasniedzēju. Tā kā bijām laimīgi satikušies, tad viņš pie viena paskaidroja, ka ir izdomāts, kā pareizi būtu jāsūdzas. Pie viena piebilda, ka tas ir tādā gadījumā, ja neesmu pārdomājusi un negrasos likties mierā. Te iejaucās Štefans: "Ko? Tak paskaties uz viņu! Tu tiešām domā, ka viņa varētu likties mierā?"

Tas piektdienas vakars vispār bija lielisks. Kaut vai tāpēc, ka pirmoreiz džeku novedu līdz tam, ka (viņam) bija jāplēš trauki. Tas trauks bija (mana) alus pudele. Tiesa, pēc šīs ziepeņu cienīgās drāmas džeks nākamajā dienā jutās ļoti slikti par to, ka zaudējis savaldību, tāpēc atlikušo nedēļas nogali pavadīja, klausoties blūzu, gruzoties un kurījot. Man gan tas liekas lieliski, jo, ja cilvēki tiek cauri tam posmam, kad jāplēš trauki, tad viņi ir draugi uz mūžu.

Vispār es atvainojos visiem, kas izlasījuši šo ierakstu, jo tas ir bijis tik nenozīmīgs. Es vienkārši esmu ļoti laimīgs cilvēks, jo rīt no rīta sēdīšos bīberbusā uz Austrumeiropu, un tad es būšu Polijā, kur mani sagaidīs mana poļu druška, kuru neesmu satikusi 4 gadus.
To, ka laviks savus 10 gadus svinēs tieši vienu dienu pirms manas ierašanās, es vēl kādu laiku nevarēšu piedot. Bet Struncis ieteica to izmantot savā labā, jo, redz, īstām dāmām balles ir obligāti jākavē. Un nokavēt vienu dienu - tas ir labais stils.