Pirms dažām dienām mani pārņēma ļoti jocīga sajūta - man ļoti gribējās mācīties. Šeit it kā mums būs parastie vasaras kursi, bet ar plašām iespējām iesaistīties te notiekošajos projektos. Un esmu pieņēmusi lēmumu šovasar iemācīties naftu. Galvenais iemesls tam ir fakts, ka prast ķēpāties ar naftu vienkārši ir kruti. Un te ir naftas džeki. Un galīgi nesenajā eksāmenā bez nopietnas mācīšanās naftas testā dabūju tik labu atzīmi, ka varētu domāt, ka Latvijas ir naftas lielvalsts. Vispār šī semestra eksāmeni bija brīnišķīgi - man bija uznācis liels slinkums, tāpēc mācījos piecas minūtes, bet visu nokārtoju lieliski. Bez maz kā talantīgs cilvēks.

Es dzīvoju 8 kilometrus no universitātes un gluži kā misters Cibiņš katru dienu šo attālumu veicu ar kājām, kā rezultātā ļaudis mani sauc par nigga. Nākamnedēļ beidzot pārvākšos uz normālām mājām. Dzīvošu pie kaķēna Andrē tantes. Kaķēns Andrē ir kaķēns, pie kura dzīvo ķīniešu beibe. Pieļauju, ka tante vispār nerunā angliski, kas ir ļoti labi, jo tas būs vēl viens ķieģelītis manā portugāļu valodas mājā. Vispār šī maģistra laikā grasos iemācīties 4 valodas: portugāļu, vācu, poļu un serbu. Ar serbu valodu ir tā, ka neviena sekunde mums nav jāpavada serbiski runājošā valstī, bet ar Sņežku esam nolēmušas, ka mums tā anglene zajebala, tāpēc es ar viņu runāju latviski, bet viņa ar mani serbiski. Ir tā, ka saprotamies lieliski. Un viņa arī nolēmusi, ka bez latviešu valodas neiztiks, jo kādā vakarā padzērāmies alu un izplānojām nākotni - kad es pabeigšu šito maģistru, aizbraukšu uz Latviju, mazu mirklīti pastrādāšu, bet drīz vien izveidošu savu kantori, kurā pieņemšu darbā Sņežku un Žoelu. Un viņiem, protams, būs jāprot latviešu valoda, neko darīt. Tiesa, Žoelu es reizi trijos mēnešos atlaistu, jo viņš vienā laidā kavētu.

Es jau Portugālē biju princesīte, jo manu viesu skaits pārsniedza Latvijas iedzīvotāju skaitu. Bet tas vēl tā. Man būs ciemiņš arī Brazīlijā. Dario pie manis atbrauks no Kolumbijas apmēram tad, kad kursi būs cauri, un es viņam pilnībā uzticu ceļojuma plānošanu, jo zinu, ka viņš saprot, ko es gribu.

Nākamā nedēļa būs lieliska - mēs brauksim mērīt visādas herņas uz ezeru, kurā dzīvo divmetrīgas piranjas. Mērījumi būs ļoti forši, jo ekipējums izskatās pēc ieroču veikala aplaupīšanas. Es gan saprotu, ka liela daļa mūsu spirituālā ceļojuma tiks aizvadīta gaidot, jo kāds kaut ko kavēs.
Pirmajā skolas dienā te bars manu kursabiedru nokavēja pirmo tikšanos par 45 minūtēm un, kad ieradās, pat neiedomājās par to atvainoties. Šāda rīcība man nebija pieņemama, tāpēc pirmās 3 stundas ar viņiem vai nu nerunāju, vai arī teicu, lai iet dirst (atkarīgs no cilvēka). Nākamajā rītā ēdu brokastis uz balkona, kur pēkšņi uzpeldēja viens no šiem kursabiedriem. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz viņš nejauši atklāja, ka iepriekšējā dienā viņi mājas atstājuši 15 minūtes pirms tikšanās sākuma. Lai nokļūtu universitātē, ar autobusu jābrauc pusstunda. Ja arī autobuss pieturā ierastos vienlaicīgi ar tiem pāķiem, tam būtu jābūt burvju autobusam, kas ceļo laikā, lai tiktu laicīgi līdz skolai. Tas nozīmē, ka viņi kavēja vairāk nekā apzināti. Tas mani neapmierināja, tāpēc samērā paceltā balsī informēju kursabiedru par to, ka viņš ir idiots. Uzreiz papildināju - ne tikai viņš ir idiots, bet viņi visi ir idioti. Marko ir idiots, Gonzalo ir idiots, Sintija ir idiote, Kellija ir idiote. Daži no minētajiem tajā rītā pamodās tieši no tā, ka dzirdēja mani bļaustāmies par viņu idiotismu. Lai viņi saprastu, ka es nejokoju, tad, kad tie pamodās, katram vēl personīgi pateicu, ko par to domāju. Vienīgais, kas uz to normāli reaģēja, bija Gonzalo, bet tas bija gaidāms, jo viņš runā poliski un ap roku nēsā Latvijas karoga aprocīti. Mans soloizgājiens bija absolūti veiksmīgs - kopš tā rīta viņi nav nokavējuši neko un nekad.