vakar filipam bija džimpārs. uzdāvināju viņam twilight plakātu - lai viņš to nenomestu stūrī, kamēr viņš bija istabā, vienkārši pielīmēju to pie durvīm. viņa draugi bija šokā par to, ka filips sapircis pilnu ledusskapi ar kaut kādiem bērnu izmēra aliņiem, bet, kad parādīju viņiem tās durvis, viss bija skaidrs - no krēslas fana jau lielākus aliņus nevar gaidīt. viesības norisinājās pakāpeniski un jauki, līdz brīdim, kad tās apmeklēja arī policija. ja parastā latvijas tusofkā mentu ierašanās ir tikai pašsaprotama, tad te visiem bija šoks - visi domāja, ka tūliņ filipu vedīs uz cietumu. es gan viesus aicinājumu pārtraukt čukstēt kā kaut kādiem lohiem, jo man, piemēram, nebūtu iebildumu aizbraukt uz faro cietumu. nopietni. tā tak ir kultūrpieredze. tāpat kā slimnīca! turklāt es zinu, kur ir cietums (blakus teātrim, protams), tāpēc nākamajā rītā prastu atrast mājupceļu.
man vislabak no visiem viesiem patika beibe, kura uzstāja, ka mums jāspēlē tāda spēle, ka viņa mēģina ar mani runāt angliski, bet es ar viņu - portugāliski. spēle guva milzīgus panākumus - beigās jau es portugāliski viņai spēju sadirst, ka esmu profesionāla depilatore (tāds vārds ir?), kā arī mācu dejot tango. bet, tā kā pēdējā laikā cilvēki ir sapratuši, ka vienatne ir jaunai forši, bet tomēr dejot gribas, tad mācu solotango.

vēl veicu atklājumu par godu sandras mētras kolēģim/kolēģiem romeo. ieraudzīju, ka viens mans ļifons ir dzimis firmā "no romeo". tagad es ļoti vēlos aizbraukt uz to viņu aberdīnas beringera viesnīcu, aiziet brokastīs zeķbiksēs un tajā ļifonā, sagaidīt, kad kāds no tiem romeo pieteiksies man pateikt, ka te jānāk uzvalkā, bet es tikai pagriezīšos, nodzēsīšu cigāru un ietriekšu visīti kā sers zeķbiksēs un ļifonā.