vakar man bija traks eksāmens. patiesībā tas eksāmens bija piektdien, bet, tā kā sestdienu nogulēju, tad var uzskatīt, ka piektdiena bijusi vakar.
es esmu iemācījusies to, ka man kaut kādu pirmseksāmenu stresu nav. tā tas ir kopš apmēram astoņu gadu vecuma, kad skolotāja pirms blokflautas eksāmena prasīja, vai esmu uztraukusies. tā kā biju ievērojusi, ka citi saka, ka viņiem ir baigais stress, protams, sacīju, ka ir, ir uztraukumiņš (man šķiet, ka īsti nesapratu, ko saku). un tad tā skolotāja teica, ka nekādu stresu nafig nevajag, jo eksāmens taču ir svētki, kurā ir tā brīnišķīgā iespēja parādīt, ko proti. protams, ja man nav mentāla stresa, tad kaut kas nāk vietā. parasti to kaut ko nevar nemaz pamanīt, jo parasti jau visi eksāmeni tiešām ir ātri un viegli, bet, tad, kad ir garie un grūtie (kā piektdien), tad es sevi fiziski izsmeļu tik ļoti, tik ļoti, ka šķiet, ka pēdējās trīs dienas būtu kāpusi kalnā. rakstīju trīs stundas un beigās, kad kaut kādā sarakstā vajadzēja ierakstīt savu vārdu un specialitāti, otru uzrakstīju tikai pa pusei, jo otrai pusei nepietika spēka. kad gāju no autobusa pieturas mājās (150 metru distance), pa ceļam vajadzēja apsēsties un atpūsties.
kad atkritu gultā, zvanīja rembo, lai pateiktu, ka varbūt šovakar varētu iedzert, bet vēl īsti nezina un vispār pohuj (tā viņš parasti aicina iedzert. nu, tur "man pohuj, bet, ja Tu baigi gribi..."). tā kā aiz piekusuma nevarēju salikt kopā vairāk kā 3 vārdus un man trīcēja balss, viņš nosprieda, ka eksāmens norisinājies gultā. tā apmainījāmies ar pāris asprātībām, līdz manā dzīvoklī uzradās alus kastīte un nedaudz vēlāk arī rembo, kurš solīja sadot pa purnu, ja tuvākajā laikā netaisīšu balli pie sevis. mierināju viņu ar domu, ka šovakar vismaz atnāks beibes. tā noklausījos dažus "šito es Tev točna nestāstīšu" stāstus, kā arī vēl pāris draudus dabūt pa muti, un beibes bija klāt. viena no beibēm ir sņežana, esam normālas druškas, jo es spēju izrunāt viņas vārdu un mums abām patīk ieraut. to, ka mums abām patīk ieraut, atklājām pirms pāris nedēļām. viņai līdz tam bija totāls gruzārs, jo nebija neviena, ar ko dzert un muldēt. to es labi spēju saprast - ja man nebūtu tā stulbiķa rembo, es 100% arī gruzītos. bet nu visi ir laimīgi.

tā kā rembo ir iezemietis, tad beibes, kas vēl bija skaidrā, vaicāja, ko viņš faro ieteiktu apskatīt. r priecīgi atbildēja, ka ikvienai meitenei būtu jāredz viņa dzīvoklis, jo tas esot ļoti liels. tajā mirklī es uztaisīju to seju, ko reiz sabīne taisīja, kad 22.autobusā vēlējos noskaidrot, vai latvijā autobusos smēķē. beibju skadrais prāts, protams, nesaglabājās ilgi - izvilkām melno balzāmu un ieskaidrojām, ka tas jādzer no lielām glāzēm un uzreiz, jo tāda ir tā latviešu tradīcija.

es jau sākumā teicu, ka diez vai mums vajadzētu kaut kur iet, jo, kaut arī jūtos mazliet labāk nekā pēc eksāmena, tomēr mana fiziskā pašsajūta ir tik nestabila, ka kuru katru mirkli varētu apgāzties. protams, kaut kādā mirklī devāmies dzīvē, kur šņežana vairs nebija spējīga pateikt nevienu vārdu, bet ķīniešu beibe pirmoreiz mūžā nolēma uzsmēķēt. tas bija ļoti mīļi. kādu stundiņu vēlāk ķīniešu beibe vēma, un rembo turēja viņas matus. tajā mirklī es i ahuyelled no tā, cik tas bija mīļi.

es īsti nezinu, kā es tiku mājās, bet pastāv iespēja, ka r ir gandrīz pildījis savus draudus iedot man pa muti. tiesa, viņš ir iedevis pa kājām (varbūt tajā mirklī vienkārši kājas bija tuvāk), jo tās ir klātas ar grieztām brūcēm, kuras nevar dabūt, kaut kam uzskrienot vai vienkārši apgāžoties.
vakardien kopumā nomodā pavadīju apmēram vienu stundu. un, kaut arī vakardien man bija tieši 2 dienas, lai uzrakstītu apjomīgu darbu par notekūdeņu attīrīšanas mitrzemēm, paliku guļus stāvoklī. tas nozīmē, ka šodien man ir tieši viena diena.