savu pēdējo nedēļu amsterdamā nodzīvoju pie žoela. tie bija burvīgi laiki, un žoels ārkārtīgi lepni citiem stāstīja, ka es vakaros viņam zvanu, lai noskaidrotu, cikos viņš būs mājās, lai es zinatu, cikos jātaisa vakariņas. tāpat ik dienu viņš sāka agri, jo katru rītu es viņu modināju septiņos, kam viņš ik rītu mēģināja pretoties, izvirzot hipotēzes par to, ka esmu piedzērusies (nav tiesa), ka neesmu viņa mamma (ir tiesa), kā arī piedāvāja iedot universitātes numuru, lai piezvanu un sarunāju, ka žoela šorīt skolā nebūs.
mūsu nedēļas kopdzīve bija brīnišķīga, un vīrs pieņēma to, ka man tagad brauks ciemos draugi, kas arī dzīvos pie viņa. kad teicu, ka brauks mētra, viņš prasīja, vai viņa ir hot. apskatījis bildes feisbukā, viņš nosprieda, ka nav. apmēram tad, kad mētra bija nodzīvojusi ar mums 2 dienas, žoels man sacīja, ka viņa esot cool chika.
mētrai pakaļ uz staciju devos ar puspudeli vīna (otra puspudele bija jau ribās). paēdām brokoļu zupu un sākām dalīt riteņus, jo mētrai nav, bet jābrauc ir. tā pirmoreiz vīrs mani veda uz riteņa stūres - tas bišķiņ atsita titāniku. mētra čīkstēja par braukšanu ar riteni, bet, kad viņa redzēja, kā žoels ved mani cauri parkam, viņa saprata, kāpēc iebildu pret to, ka tiktu vesta viņa. redz, esmu ļoti pašaizliedzīgs cilvēks un zinu, ka braukšana ar ž ir rotaļāšanās ar nāves zemi. tas notiek milzīgā ātrumā, un viņš mīļuprāt līkumo gar kokiem tā, ka mūsu galvas un tos kokus šķir tikpat liela distance kā mūs un nāvi - 1 milimetrs. kādā mirklī viņš brauca stāvot tikai vienā riteņa pusē, jo esot noilgojies un gribējis paskatīties uz mani. redzētais mētru tā šokēja, ka, nonākot 2003.gada diskotēkā, bija nepieciešams pasēdēt un pakapāt. drīz vien arī ieradās mans latino draugs dario, un tas bija stūrakmens mētras dzīvē. viņa iemīlējās tik ļoti, ka no rīta runāja par viņu, esot vēl aizmigusi. tiesa, mirklī, kad dario pilnā ātrumā ar riteni veda pie sevis pārgulēt, "jo tā bija runāts", mētra esot sākusi protestēt. balle beidzās kā jebkura cita mūsu balle - sēdējām uz grīdas un ēdām, dario teica, ka brauks mājās, bet beigās tika pierunāts palikt.
nākamajā dienā sāku raudāt uz miskastes, jo sameloju žoelam par to, ka mētrai ir 17 gadu. uzzinājis, ka tomer nav, bija vīlies, jo septiņpadsmit gadu veci draugi - tas ir kruta.
diena, kas sākās ar asarām, neturpinājās pilnīgi ne ar ko - visu dienu pavadījām veikalā, gaidot, kad tiks salabota kafijas mašīna, bet vakaru iezvanījām, atverot lētāko un stiprāko vīnu. par godu tam vienkārši gulējām gultā un skatījāmies epic fails viģikus, kā arī iepazīstinājām žoelu ar anetes omcenes konceptu.
nākamajā dienā jau klāt bija eipurs, ar kuru gribēju pavadīt privātu laiku, tāpēc nodevu mētru loginas rokās, lai varētu izbaudīt to, ka pilsētā ieradies smukākais L radio zēns. vienojāmies, ka jātaisa video, kas būtu nila ušakova parodija un veltījums edgaram raginskim. video sižets - es ar pozitīvu grūtniecības testu rokās paskatītos uz viņu ar skatienu "tas tavējais", bet mans skatiens ir tīri meli, un es labi zinu, ka tālis nav autors. un viņš uz manu skatienu reaģē ar "tas nav mans bērns!", fonā parādās raginska fotogrāfija. tiesa, beigās video netika uzņemts, tas palika tikai mūsu sirdī.
man bija liels prieks, ka īsā laikā spēju radīt negatīvu iespaidu uz tāļa nestabilo psihi - jau pēc stundas, kas pavadīta kopā ar mani, viņš sāka raudzīt, ko varētu nozagt. par mīļāko potenciāli zogamo objektu kļuva braucoši velosipēdi, jo tie tak nav pieslēgti. pa saules pielietām ielām aiztipinājām līdz centram savākt mētru, un logina tik ļoti iemīlējās eipurā, ka uzstāja, ka pēc dienas mums jāiet ciemos uz vegānu pussydienām.
mūsu kopīgajā naktī žoels mācīja eipuru, ka nedrīkstot būt rupjš pret meitenēm (mani), jo tad nevarēs viņas (mani) izdrāzt. varbūt tagad liekas, ka negrib, bet pēc gadiem moš gribēs. ļāvām žoelam iet gulēt un paši ierakstījām radioraidījumu par sandru veinbergu. prieku par ierakstīto vien aptumšo fakts, ka raidījuma laikā aizmiegu, bet diemžēl turpinu runāt. eipurs un mētra mēģina izvilināt no manis noslēpumus, bet es atklāju vien to, ka man ir bijušas seksuālas attiecības ar nikolā sarkozī. nav brīnums, ka pieminu viņu miegā, jo pēc nedēļas ar žoelu tagad zinu visu par sarkozī ģimeni, jo katru rītu ieturējām brokastis terasē, klausījāmies franču muzāru un kārtējo žoela lekciju par nikolā sarkozī.
nākamajā dienā, kad eipurs un mētra aizbrauca, mēs skatījāmies filmu. un man tas, protams, ir liels notikums. filmas laikā aizmigu 20 reižu. diemžēl atkārtoju to pašu triku, ko dienu iepriekš - runāju miegā. šoreiz informēju dario par to, ka žoels gultā aizmirsis kājas, tāpēc mums tās vajadzētu aiznest uz žoela istabu.
šīs bija brīnišķīgas brīvdienas, un es šausmīgi daudz domāju, kā būtu bijis, ja mēs ar žoelu rudenī nopietnāk būtu apsvēruši domu par kopīgu dzīvošanu (tāda doma tiešām bija). ļoti iespējams, tad es amsterdamā būtu laimīgāks cilvēks un nebrauktu prom, bet vēl vairāk iespējams, ka būtu pilnīgi nojūgusies, jo kā nenojūgties, esot blakus cilvēkam, kurš uz ceturto stāvu nevis kāpj pa kāpnēm, bet gan mērkaķīgi lien pa margām.