architecture in helsinki vēl šorīt ieņēma godpilno ceturto vietu manā klausītāko dziesmu sarakstā last efemā tūliņ aiz grizzly bear, džeksona un ouvena paleta (tikko sapratu, ka viņi tāds šo triju samaisījums arī ir). tā nekad nav bijusi kaut kāda mana mīļākā grupa, bet gribas klausīties, jo tās dziesmas tak viņiem ir sasodīti krutas, un šī gada albums pagaidām ieņēm godpilno otro vietu šogad izdoto albumu topā tūliņ pat aiz deerhoof. pirms dažiem gadiem es viņus redzēju pukkelpopā, un man tas viss nepatika, jo viņi jau tad bija kruti, bet tas bija tik vēlu, ka biju tik ļoti nost, ka domāju tikai un vienīgi par to, kad beidzot varēs atgulties.
nekad neticēt nīderlandiešiem, ja viņi apgalvo, ka kaut ko zina. nekad! šoreiz viens gudrinieks "zināja", ka mans koncerts sāksies 21:15, tāpēc vēsā mierā čiloju smalkā etiopiešu restorānā, ierados paradiso deviņos un - wtf? architecture in helsinki jau dzied. kad pēc koncerta paskatījos setlistē, konstatēju, ka esmu nokavējusi precīzi puskoncertu. iegāju zālē un sapratu, ka esmu ne tikai pirtī, bet arī dirsā, jo nīderlandieši nav cilvēki, nīderlandieši ir mežs ar vidējo garumu 3 metri. visi trīsmetrīgi, visi saspiedušies. nolēmu, ka tomēr pohujā stumšos uz priekšu, līdz nokļuvu pašā priekšā, kur sapratu, ka nīderlandieši čista ir atsaldeņi - visa aizmugure ir piebāzta, bet priekša ir tukša. tas, protams, nozīmē, ka varēju sākt kalbasīt, un to nu es točna no šitiem nebiju gaidījusi. nu, ka viņi spēlēs ar tādāāāām vara bungām, ar tāāādu kačku un tāāādu kalbasu. tas vēl tā, bet architecture in helsinki dejo tieši tāpat kā es, un tā ir liela lieta, ja kāds dejo tāpat kā es. liela lieta arī ir tā, ka solists izskatījās pēc izkāmējuša, piecpadsmit gadu vecāka jāņa šipkēvica juniora. vismīļākais man bija siņķika džeks, kurš brokastīs ēd driģenes, pusdienās arī driģenes, bet vakariņās - ekstazī zupu. es jau dročīju par reini sējānu, kurš padanco 3 minūtes no koncerta, bet tagad viņš mierīgi var doties gulēt, gulēt, pārgulēt, jo šitais džeks pie siņķika danco kā tāds džeksons nepārtraukti. es vienkārši hujeju par to t-t-t-t-t-touch "contact high" sākumā, un par to, kā "do the whirlwind" un "i know deep down" beigas ievelkas tā uz piecām minūtēm un tiek pārvērsts par kārtīgu diseni ar kārtīgām vara bungām, kas ar katru sitienu iedod pa iekšām. bailīga dziesma par to, kāda ir sajūta, pirmoreiz braucot uz krieviju, un klāt jau ir beigas, kur notiek neticamais - erbe apraudas pie architecture in helsinki, jo "B4 3D" jeb dziesma par visuma beigām tiek izpildīta ar tādu pompu, ka citādi nemaz nedrīkst. viņus, protams, sauc atpakaļ, un viņi nāk arī, lai norautu jumtu ar londonbeat "i`ve been thinking about you" kaveru, un "heart it races" pirmo pusi izpildītu ar ļoti izteiksmīgu un nekaunīgi pārspīlētu sound forge baznīcas atbalss efektu, bet otrā dziesmas daļā solists vienkārši sāktu klukstēt kā vista.
dzīve riktīgi iet uz augšu, jo mans tv on the radio koncerts beidzās ar to, ka pazaudēju biļeti. tagad nokavēju pusi no architecture in helsinki. ticu, ka ar neon indian augusta sākumā viss jau būs kārtībā, un zilumi, kas dabūti no rokas ritmiskas sišanas pret kāju, būs pazuduši. architecture in helsinki, jā, ir kruti. jā, kad viņi izpildīs savu solījumu ierasties šeit atkal nākamā gada sākumā, es iešu atkal.