man ir ļoti iepaticies larss, kurš sākotnēji izskatījās vispieklājīgākais un kārtīgākais no maniem 3 vecpuišiem, bet, kad viņš paziņoja, ka franču sinepes ir for pussies, bet plauktu ar maigajām mērcēm nosauca par fagotu plauktu, sapratu, ka mums ir, par ko runāt. larss arī ir izdomājis, ka ir jāuzdāvina man gulta. jā, amsterdamas vecāķu džeki ar sīkumiem nekrāmējas. ar sīkumiem nekrāmējos arī es vakar, kad no veikala braucu, nokrāmējusi visu ričāgu ar maisiem un vienā rokā turot kasti. pirms trijām nedēļām šāds skats pat nebūtu iespējams manās neķītrākajās fantāzijās, jo tad akrobātikas augstākais punkts man bija totālis, kurš, braucot ar riteni, var izvilkt no somas jaku un uzvilkt sev to mugurā.
es dzīvoju ļoti foršā miestā, kur visi viens otru uz ielas sveicina, un viss ciems jau ir ievērojis, ka tiem trijiem jobnutajiem vecpuišiem pēkšņi uzradusies princesīte, kas viņus bezvējā velk ārā spēlēt badmintonu pagalmā. parasti spēlēm ir arī skatītāji. līdz šim mīļākā publika ir bijusi čalis, kas visu laiku kurī zāli, uz viena balkona + 5gadīgs bērns, kurš ņirdz par katru nokritušo volāniņu. kad spēlējām pēdējoreiz pjetro, kurš sevi pa rietumnieku modei grib saukt par pīteru, vaicāja, kāpēc spēlēju agresīvi. noliedzu to, ka spēlēju agresīvi, bet stundas laikā kauy kā pamanījos izpist 3 volāniņus. badmintons tagad vispār būs riktīgi krutā lieta, jo esmu atklājusi, ka 5 minūšu gājiena attālumā ir sporta centrs, kur pāris reizes nedēļā ir badmintona spēlēšana. no prieka nopirku biznesa klases badmintona jaku, un tagad pieteikšos vietējam čempionātam. tā kā iepriekšējā latvijas čempionātā paliku trešajā vietā, pakāšot tikai čempionam, tad jūtu, ka neblamēšos.