džipiņa avārija, nopišanās lotosa pozā
kad pirms pāris dienām uzlecu uz džipiņa un minos spēlēt strītbolu ar šarmu, pipu un profesionāļiem, ne reizi no džipiņa nenomaucos. tas ir cool. vakar uzvilku baltu prikidu un devos mīties pa dubļiem uz centru. pa ceļam bija jāpiebrauc pie alises, lai iedotu viņai bruno dāvināto grāmatu par džeku koļīšanu, jo viņai reāli skauž visi mani džeki. izrādās, 666 ir neveiksmīgs skaitlis, jo ar visu džipiņu avarēju tieši pie alises mājām, jo gribēju nospolēt un uztaisīt kārtīgu spīdveja bremzēšanu, iebraucu apmalē un nopisos. esmu zieds, tāpēc parasti nopišos lotosa pozā. īsti nesaprotu, kā un kāpēc man ir tāds dabisks instinkts nonākt šajā pozā, bet tā bija arī tad, kad skolā bija jālec augstlēkšana. manu avāriju pamanīja četri 8-10 gadu veci bērin pāri ielai un devās šurp, lai palīdzētu attapties, noskaidrotu, vai stipri sasitos un vai patika krist. krist patika, piezemēties nē. gan es, gan viņi uzskatīja, ka visvairāk žēl, ka pārsistas smukās zeķenes. bērni mani negribēja aizvainot, bet atzina, ka nesaprot, kā tā var nokrist. norādīju, ka viņiem nav jākautrējas no šāda viedokļa, jo varu derēt, ka viņi visi brauc simtreiz labāk par mani. pēc tam visu dienu pavadīju bomža izskatā, jo man bija saplēstas zeķenes un dubļains prikids, un apavi 2 izmērus par lielu. par to es ļoti pārdzīvoju. vēlāk es sāku meklēt kaut kādas mierīguma ripas vēl citu iemeslu dēļ, neko neatradu, aizmigu uz piecām minūtēm, bet tās bija skaistas minūtes. tik skaistas, ka esmu nolēmusi nodarboties pārsvarā ar gulēšanu.