piektdienas vakarā es satikos ar daci, kurai pirms tam biju zvanījusi, bet viņa necēla ne ausu, telefonu ne tik. kad ierados uz satikšanos, paralēli runāju pa telefonu skaidrojot svarīgākās tetra spēlēšanas stratēģijas. tā kā runāju apmēram pusstundu, dace jau paspēja savā galvā uztaisīt mazu škandāliņu - viņai bija neatbildēts zvans no mājas saimnieka, kurš zvanot tikai tad, kad kaut kas noticis, piemēram, pa logu izkritis kaķis vai applūdis dzīvoklis. kamēr es runāju par tetri, tikmēr dace laiku pa laikam mēģināja sazvanīt saimnieku, kura telefons visu laiku bija aizņemts. kad beidzu sarunu pa telefonu, biju gatava sākt runāt ar daci, bet viņai bija jānokārto tā lieta ar saimnieku, kura telefons visu laiku ir aizņemts. dace izgāja no kroga, lai piezvanītu. te pēkšņi skatos - man zvana telefons. zvana daces štuceris. tā kā viņš pavisam nesen bija nospriedis, ka ir pīlīte pēk pēk, tad tas mani neizbrīnīja (tikpat mierīgi gan jau nospriedis, ka esmu kaut kur tālu un derētu ar mani parunāties). pacēlu, bet tur dace, kas saka, ka zvana dace un es (uz Jūs) esot viņai zvanījusi. tā viņa teica, jo bija nodomājusi, ka mans pirmais zvans viņai ir bijis zvans no mājas saimnieka, jo mums ir līdzīgi telefonnumuri vai rožas, īsti neatceros. bet tā es kļuvu par daces mājas saimnieku. kļova.