kad es gāju devītajā klasē, pāris nedēļas modē bija kokteilis, kas sastāvēja no vīna (apmēram 1 Ls) un koka kolas attiecībā viens pret viens. kokteili radīju es, pielejot apšaubāmas krāsas baltvīnam kolu, lai iegūtu jēdzīgāku krāsu. tad atklājās, ka piecpadsmitgadīgam organismam tas labi iet pie sirds, ja tā var teikt. var. kad manam brālim bija žetonvakars, ar drugāniem iztrakterējām pietiekoši, lai es būtu piedzērusies. tad devāmies uz skolu sveikt manu brāli. pie skolas nolēmu draugiem parādīt, kas ir trijsoļlēkšana. jau pirms ieskrējiena un lēciena apdomāju iespējamos riskus, kas pastāv, ja lec piedzērusies meitene, ka nemāk lekt. apzinājos, ka, piezemējoties, varētu sapist, piemēram, potīti. vai arī vienkārši apgāzties, sasist galvu, neko neatcerēties. tomēr iespējamie riski neveiksmīgas piezemēšanās gadījumā nebiedēja mani un es tomēr biedrus nolēmu iepazīstināt ar šo vieglatlētikas disciplīnu, jo fantāzijas par to, cik kruti lidošu un smalki atsperšos, bija pārākas. tā nu es sagatavojos, ieskrējos, pirmais lēciens, otrais lēciens un es ietriecos ar seju skolas sienā. un viss. wtf? kur lidošana? nahuj tā? sasisties taču vajadzēja tikai piezemējoties! nē, bļaģ, ar otro soli sienā!

tieši tā es šobrīd jūtos. vakar par neveiksmīgo trijsoļlēkšanu izstāstīju džekam, ar kuru staigājāmies, turot viens otra rociņu. viņš paskatījās un prasīja: "a kur tad Tu gribēji ietriekties ar to seju? kaut kādā kaudzē?"