pa ceļam no matīsenes mani šorīt uzrunāja kāds zeperis: "čau, elīn!" tā kā man nebija briļļu, atņēmu sveicienu un pielīdu tuvāk, lai paskatītos, kas tas par čali. domāju - gan jau kaut kāds džeks no ballītes, ko neatceros, bet nē. tas taču mans bijušais ģitāras skolotājs miša, pie kura gāju ,kad mācījos kādā devītajā klasē, tāpēc mani nudien iepriecināja tas, ka viņš uz ielas mani atpazina (tās pāris reizes, kad esam satikušies tieši tāpat uz tieši tikpat, neskaitās). viņš gribēja zināt, kā iet manam brālim un, stāstot par viņu, es sajaucu origo ar igoru un pateicu, ka brālis strādā igorā. mišam pašam ir bērns, jau divi gadi, un sieva - vēl vairāk gadu. miša bija ļoti mīļš skolotājs, kurš vislaik sacīja, ka viņam nepatīk šmiga un tādā garā, bet pēdējoreiz es viņu biju satikusi vecrīgā, kad viņš man uzkrita no aizmugures un bija acīmredzamā pālī. pēdējā reize vēl pirms tam gan bija mīļa. viņš ļoti labi zināja, kur es dzīvoju. ne tāpēc, ka būtu stulbs stalkeri vai regulāri būtu nācis aizņemties futbola bumbu, bet tāpēc, ka citreiz mani pēc nodarbībām aizveda kā princesi līdz mājām. tāpēc tad, kad viņš pārcēlās uz pļavniekiem (apmēram 2 gadus pēc tam, kad biju beigusi mācīties pie viņa), viņš labi zināja, ka dzīvo netālu no elīnas, tāpēc piezvanīja un sacīja: "čau, mazā, es tagad esmu Tavs kaimiņš, atnāc iedzert tēju." tas bija mīļi. šorīt miša paskatījās uz manu nozīmīti, uz kuras attēlots tas maskavas olimpiādes lācis un prasīja: "vai Tu šito dzīvnieku cieni?" mētrai nenormāli patiktu viņa slāvu akcents. ja es varētu viņai iedot mūsu nodarbību audioierakstus, tad viņa izkustu, jo, sākot mācīt mani, viņš sāka lietot latviešu valodu, kuru ikdienā nebija izmantojis gadus 10. pie "nu, tai skaņai jābūt tādai kā tad, kad zirgs rej" mētrai saļimtu ceļi. toreiz es pati nevarēju atcerēties to vārdu, kas apzīmē zirga dziesmiņu, tāpēc ieteicu turpmāk arī sacīt, ka zirgs rej.