mačetes, cirvji, laužņi
vedot mani mājās, zēni piekodināja vairākkārt, lai ieeju karstā dušā un lai nesaslimtu, jo tas, ka man nav bijuši trīs zeķu pāri, ir normāli, jo kā gan es to varēju zināt? ja šodien pie uzraksta "nākotne" starp dobeli un jelgavu redzējāt trīs jauniešus, no kuriem divi cirta šo uzrakstu ar mačetēm, bet viens pienesa lauzni, tad tie bijām mēs - es un divi zēni, kurus vēl šorīt es nepazinu. protams, pavadot kopā 12 stundas, mēs sen esam aizmirsuši, ka es te esmu tāpēc, ka taisu reportāžu par huj zin ko, tāpēc esmu veca draudzene, kurai patīk ūdeņi, galda spēles, poliju un prasīt cirvi, ko piedāvājos izdarīt ik reizi, kad slēpnis ir iesalis. varis ir zajejejejebis džeks, kurš zin, kas ir seasick - slims ar jūru, kā arī ir uzaicinājis mani pievienoties ūdens strazdu meklēšanas ekspedīcijai. jānis vai kaspars, vai krišjānis, vai kārlis, bet katrā ziņā jazz sacīja, ka tagad mēnesi par geocachingu es neko negribēšu dzirdēt, kaut arī varis piebilda, ka manījis dzirkstelīti manās acīs, kad ar manis atnesto lauzni atlauzts akmens, zem kura NEKAS nav bijis, kā arī nebija noslēpjamas liesmas manās acīs (kā ulda rudaka liesmiņu cepurē), kad bijām sasnieguši rūžu ezera slēpni, kuru vispār ir sasnieguši kādi 10 cilvēki pasaules vēsturē, pēdējais no tiem - pirms gada. tad mēs atradām pazemes bāzi, kurā lienot iekšā, es nenokritu nevienu reizi, NEVIENU!!! jāpiebilst, ka tā bija viena no retajām vietām, kurā nenokritu (pamanījos uzkrist arī uz mačetes). kad braucām mājās, man, neverot ciet acis, rādījās sapņi, un es točna zinu, ka pēc šodienas būšu labāks cilvēks.