es brīnos, kāpēc jau ap demsitiem vai vienpadsmitiem man nezvanīja sandra, lai noskaidrotu, vai gadījumā neesmu mirusi. tā kā nedevu par sevi viņai nekādu ziņu līdz pusnaktij, līdz diviem, līdz četriem un līdz šim brīdim, domāju, ka savā prātā viņa jau man ir izrakusi kapiņu citos medību laukos.
ja laikā, kad eju uz autobusu, man piezvana jānis strods un prasa, vai negribu atskriet tepat krogā uz kādu galda spēli un iepazīties ar ernerstu, es saku, ka gribu, jo aprēķinu, ka tas varētu ilgt līdz pēdējam transportam un manam kaķalaura darbam varētu būt vienalga, vai es būtu mājās pusvienpadsmitos, vai pusvienos, jo tik un tā ietu gulēt vienos, bet darbā vakarā vairs neiemestu aci. turklāt secinu, ka ernests nav tas pats mārtiņš gay vaivars, ernests ir zajebis džeks, kurš viskaut ko stāsta par zivīm un termītiem.
protams, mani aprēķini bija kļūdaini. vakars beidzās ar to, ka no jāņa stroda mājām (wtf, ja?) izgājām ap četriem no rīta pēc tam, kad, pirmo un vienīgo reizi savā mūžā spēlējot katanas ieceļotājus, biju salikusi veterānu zēnus un mārvelu.