schonefeld, schonefeld, das ist meine schonefeld
iemācījos pati savārīt ziepes, uztaisīju brūnas ar šokolādi un zilas ar dzērvenēm. patiesībā no rīta mēs būtu nokavējuši ļoteni, ja es neizdomātu piecelties tāpat vien, jo modinātājs vienkārši nebija zvanījis, jo negribēja. tad viss būtu tā, kā jābūt - atkal būtu radies ļoti loģisks iemesls, lai jurģis nevarētu izbraukt no valsts. bet tā nenotika, mēs pat ieraudzījām pa logu bisi un uzaicinājām uz tēju un daļu no manas brokastu daļas, jo nav iespējams apēst visu ārijas gatavoto.

mēs jau senos laikos bijām aizrunājuši meitenes, pie kurām ieradīsimies dienu ātrāk nekā viņas pašas - tas ir tad, kad bijām pie itāļa, kurš deva mums šnapst. viņas gan ieradās divas dienas pēc mums, toties spoku mēs dzirdējām tad, kad bija jāierodas viņām - kad jau gulējām vienā istabā, dzirdējām, ka dzīvoklī kāds ienāk, izdarās vannasistabā un virtuvē un aiziet gulēt blakusistabā. nolēmām sasveicināties un iepazīties no rīta. kad ap divpadsmitiem dienā klauvēju pie istabas durvīm, neviens neatbildēja, jo tur neviena nebija, tas īsti nav iespējams, jo man ir trausls mieks un es būtu dzirdējusi, ja blakus istabā kāds atvērtu acis, uzvilktu apenes un ietu prom. īstenībā tas čista nebija iespējams, jo neviens apavs un neviena krūzīte nebija kustināta, un tā cilvēki neuzvedas, tā uzvedas spoki. kad tās meitenes ieradās pa īstam, noskaidrojām, ka viņas tiešām šeit nav bijušas. viņu tiešām nebija tajā vakarā, kad taisījāmies uz stereolab, uz ko bija taisījusies arī meitene m, taisījāmies, taisījāmies, manā prātā jau sākām noteikti kavēt, līdz jurģis palūdza, lai tomēr paskatos vēlreiz biļetē, kurā datumā īsti tas koncerts. protams, trīs dienas vēlāk. tad, kad pienāca īstais laiks, stereolab bija normāli, haha, neko vairāk es tiešām negaidīju, bet - kāpēc lai neietu uz to koncertu, ja pusstundas gājumā no mājām tāds notiek? iesildītāji esot bijuši interesantāki (tā jurģis), bet, kaut arī meitenes noturet meldiņu pūlējās ļoti, ļoti, tomēr vajadzēja papūlēties ļotāk, jo tas izdevās tikai dažviet.

zoodārzā mēs redzējām degunradžus, bet visvairāk man patika leopardi un viņu ķepas un krišana no kokiem, kā aī lauvas, kuras nelaida kopā drāzties, tāpēc katra savā  krātiņā teica ļoti rupjus ņauā ņauā ņauā. akvārijā man kā parasti patika visādi koraļļi, aktīnijas un jūras čūskas, un jā - arī haizivis. pie orangutaniem cilvēki padarīja sevi par idiotiem, orangutanu priekšā taisot stulbas spēļu sejas izteiksmes un vicinot cepures, orangutani izskatījā dahuja gudrāki. vēl mēs bijām zinātnes muzejā, kur bija nenormāli forša matemātikas izstāde, kur visu ko varēja spēlēt un grozīt. zinātnes centrs mazliet tālāk būtu nenormāli foršs, ja es vāciski zinātu mazliet vairāk par ēdienu sastāvdaļām un was kostet das. dabas muzejā varēja atdzīvināt dinozaurus, tur jurģis atrada sevi - dickus elegantus jeb kas līdzīgs. es atradu sevi piņģītī. tur bija daudz akmeņu, arī mīlestības un matemātikas, uz ilzes avotnieces akmens.

īstenībā jurģis berlīnē konkrēti sajuka prātā. parasti viņš nepārtraukti ir izsalcis, un visu laiku grib ēst vēl un vēl, un, ja nav paēdis, paliek ērcīgs. bet berlīnē viņš mācēja paziņot, ka pēc zinātnes vai dabas muzeja nedrīkst iet ēst, jo jāiet uz veikaliem, kas būs vaļā vēl tikai tik un tik laikus. tā jurģis palika par modes zēnu, bet es - par modes dāmu. es uzvilku teātra kleitu, bet jurģis savu modes zēna kostīmu un mēs gājām uz operu, ar kuru veldzējām savas sāpes par lambchop izpirktajām biļetēm (sāpju vispār nebūtu, ja vien tas koncerts nenotiktu baznīcā). bet prokofjeva opera par trim apelsīniem un mīlu tiešām bija labs sāpju dzesētājs, jo tur deva vīnu, kuram nevar just cauri alkoholu (gluži tāpat kā 2 eiro shiraz no vietējā supernetto), bet ne tikai tas - opera nevilkās simts stundas, kas mēdz būt teju vai pirmā operas pazīme. visi bija priecīgi, man patika sarkanais ar ragiem, bet jāsaka gan, ka latvijas nacionālajā operā dekorācijas gan ir krietni, krietni labākas, precīzāk - berlīnes komsikajā operā to tikpat kā nebija.

tā kā mēs ballēties neaizgājām dienu agrāk, jo bārs bija piepīpēts (pilnīgi nūģi, jā), tad nolēmām, ka ieradīsimies ballītē, kur mūs aicina šovakar. ieradāmies, tur jau mūs sagaidīja kāda meitene, kas sacīja, ka točna, točna iešot ar mums uz chk chk ckh, jo esot no draugiem dzirdējusi, ka koncerti viņiem esot diezgan forši. uzskatīju par savu pienākumu paskaidrot, ka viņi ir krietni vairāk par diezgan forši, bet īsti nezinu, vai šo pienākumu izpildīju, jo apmēram tad sāku runāt ar ļenu krieviski. nākamajā dienā mēs beidzot gulējām, cik gribējām, izrēķinajām, ka gulēsim vismaz līdz trijiem, jo aizgājām gultā ap pieciem, bet gribējām gulēt tomēr krietni mazāk, tāpēc piecēlāmies un aizbraucām uz pasaules stabu, kas mums tomēr nepatika, jo tur bija jāmaksā 9,50 par uzbraukšanu, kas jau tad bija liela nauda, jo visu bijām iztērējuši modē. tāpēc apēdām tomātu zupu un gājām pucēties chk chk chk koncertam, no kura man viss rausītājās visu dienu, jo es jau zināju, ka būs zajebis, jo galu galā šī būs trešā reize, kad satikšu viņus uz skatuves, taču, kad mēs ieradāmies festsaal kreuzberg, es nopietni visu sāku pārdomāt, jo es vēl nebiju visam foršumam klāt rēķinājusi to, ka koncerts notiek depo izmēra klubā, tikai ar krietni labāku ventilāciju.

man vajadzēja krietni pakustināt smadzenes, lai spētu iztēloties, kā vispār septiņi chk chk chk cilvēki varētu sakāpt uz skatuves, kas ir tik liela kā mana plauksta, bet tad atminējos camp bestival, kur flaming lips ar trīdesmit dejotājiem izkārtojās uz skatuves, kas bija tik liela kā manas krūtis. no sākuma mēs ar jurģis tāvējām augšējā stāvā un domājām visādus wtfgaylol par laikam geju un lesbiešu grupu motherland, kuri mierīgi varētu pieņemt nosaukumu motherfucker. mūzika, protams, bija sūds, bet neviens nevar noliekt, ka uz tādu horeogāfiju ir interesanti skatīties un ir baigi smieklīgi. tad, kad iesildītāji jau ir gandrīz beiguši, esmu nolīdusi no otrā stāva, stāvu pie skatuves un nevaru sagaidīt, kad visi aizies prom, lai varētu nākt chk chk chk. šķiet, sastāvs atkal ir dursku pamainījies, jo tievu bundzinieku/pūtēju vairs nemanu, toties klāt ir ļoti neglīta un vulgāra melnādaina sieviete, kura bučojās ar motherland dūdiņu. mazliet pirms koncerta vēl jurģis domāja par to, vai tad var būt tā, ka viņi dzīvajā izklausās tikpat labi kā ierakstā. nu re, vīri ir klāt, un solists no manis nestāv tādā un tādā attālumā bet tieši tik tuvu, ka, ja būtu vēl tuvāk, viņa krāns būtu manā mutē, haha. tas ir tieši tik, lai pāris reižu ar miķīša vadu es dabūtu pa purnu un tieši tik, lai viņš ieskrāpētu man ķepā (ja es būtu mazliet slimāka, es varētu darīt visu, lai paliktu rēta). tad, kad viņš pieliek purnu tik tuvu, ka tuvāk jau būtu tad, kad bučojas, tad mēs dziedam kopīgi "must be the moon", kas pēc tam man skan galvā visu nakti un nākamo dienu. es viņam parādu lielās acis, kas viņa acis uztaisa vēl lielākas par manām. es kādu  laiku nemaz nezinu, kur ir jurģis, bet izrādās - galīgi netālu aiz muguras, jo tas arī jau ir pusbeigts no tā, cik labi. kaut kādā mikrlī man blakus nāk dancot motherland cilvēki, tāpēc man dursku jābaidās, ka ar mani varētu gribēties bučoties atbaidošā chk chk chk viessieviete. uz skatuves viņi, protams, tiek saukti atpakaļ un nāk arī. es neatceros, kā bija pukkelpopos, bet viņi paši sacīja, ka uz skatuves atpakaļ lien apmēram piecos procentos gadījumu. viņi lien atpakaļ ar "all my heroes are weirdos", un tā točna ir. koncerta piebeigumā aptuveni desmit vai varbūt piecpadsmit cilvēku no publikas danco uz skatuves ar chk chk chk, es gan izvēlējos palikt turpat, kur biju, jo es tāpat biju tik tuvu, ka uzkāpšana uz skatuves neko nemainītu, turklāt onkulis nokāpa zemē tieši tā, lai es viņu varētu mīļi, mīļi samīļot un rādīt radziņus, kad dzied, man priekšā pieslējies.

desmit no desmit, un ar jurģi nolēmām, ka cilvēkiem, kas grib taisīt mūziku uz kāpt uz skatuves, kādreiz mūža ir jāredz chk chk chk, būtu daudz, par ko padomāt. jā, varbūt nebūtu jārdz viņi tik sīkā klubā, jo drīzāk depeche mode spēlēs gunta ulmaņa dzimenes ballē nekā chk chk chk - tik mazā klubā vēlreiz. un jā  - šis nebija nekāds tūres koncerts, jo zēni un meitene, berlīnē rakstot jauno albumu, izdomājuši, tur derētu arī uzspēlēt par apmēram pliku paldies. un klubs nav pārpildīts, jo par koncertu paziņots aptuveni nedēļu iepriekš. nākamie chk chk chk koncerti būs decembrī meksikā, un tagad jau man viņus būs bail redzēt, jo šo diez vai viņi pārspēs.

atpakaļceļē jurģis atklāja, ka es māku dziedāt, un mums bija liels prieks ierasties rīgā, jo beidzot ieraudzījān kādu kaķi. melnu, smuku, resnu un laimīgu.