vakar pēc miljards gadu pārtraukuma biju strādāt savu augšņu darbu, kur ar laumu staigājam pa laukiem daudz. lauma lasa zemi, bet es to dokumentēju. gāju čurāt četras reizes, bet ne par to. apmēram tad, kad bija nostrādātas kādas četras stundas, kas nozīmē, kas vairs īsti neko nevar redzēt, pamanīju, ka pa lauku mums pretī tuvojas pieci melni punkti. praīju laumai, kas tie par punktiem. lauma saka - phe, suņi! PIECI SUŅI! manas suņu bailes ir stroda suņu baiļu un riņķīša suņu baiļu kvadrāta summa. lauma pagriežas pret mani un saka: "zini, kāds ir mans mīļākais suņu skaits? PIECI!" tad lauma sabāra suņus, ierādīja viņiem vietu, un tie, astes iespieduši padusēs, aizmuka.  laimīgi ejam pa lauku tālāk. lauma lasa zemi, es dokumentēju, visi ir laimīgi. te pēkšņi pagriežos un ieraugu nevis sīku sūda punktu, bet ALNI, kurš apņēmīgi nāk mūsu virzienā. man bikses pilnas, protams. tiesa, tad, kad no tuvējām mājām sauca "mārci, mārci, kur Tu ej!", sapratu, ka tas ir zirks, nevis alnis. bet kāda starpība - abi ir lieli un traki. zirgs mārcis atnāca pie mums un turpināja kādu laiku vienkārši mums staigāt līdzi. bet nav jau tā, ka darbā satiekam tikai zvērus, dažreiz arī cilvēkus. sarunājam satikšanos pie viņu saimniecībām, parunājam par minerālmēslu cenām un saimniecību. tā sarunājām satikties ar kādu sievieti pie guļbaļķu pirts tur un tur. kad piebraucam, tur jauir mašīna ar dāmu. dāma mums ar galvu pamāj, iesēžas mašīnā un brauc. nu, neko, skaidrs, ka tā ir īstā - jābrauc līdzi. laikam vedīs uz īsto lauku. dāma kaut kāda jocīga - tad, kad mēs kaut kur aizkavējamies, viņa mūs negaida, bet gan pilnā ātrumā plēš uz priekšu. nu neko - dāma pilnā ātrumā, mēs viņai pilnā ātrumā sekojam. tad, kad dāma jau bija iebrauksui pilsētā, sapratām, ka tā nav īstā, jo pilsētās nevines par minerālmēsliem un saimniecību nerunā.
tad, kad biju nogājusi savus dienišķos 100 kilometrus, apāvu deju kurpes un uzvilku zilo deju kleitu un gāju uz dancošanu, kur tikai man bija tiesības ķīkstēt, bet es šīs tiesības neizmantoju. pēc tam murgos man rādījās nesmuka tante un jurģis man gribēja tikai visu nost, visu nost.

šorīt gan man bija īsta neveiksmīgā diena. redz, es esmu ļoti centīga studente. un es ļoti pārdzīvoju, ja kaut kas nesanāk. šodien pirmoreiz mūžā kaut ko nokavēju mūkusalas sastrēgumu dēļ. nevis kaut ko, bet vienīgo baltijas jūras praktisko darbu. tas, ka nokavē, tas nekas. bet tas, es nezinu, kur tas notiek, gan ir slikti. kas tad tur - var piezvanīt avotniecei, kas pilnīgās pļerdās pat parasti zina, kur atrodas. bet man nav telefona, jo to atstāju mājās. tā es izraustīju visas fakultātes durvis, izņemot vienas. nav ne jausmas, kur ir tās vienas durvis, bet tās noteikti bija īstās. ilgi un bēdīgi meklēju savi kabinetu, bet netradu. vienīgi tiku no jauna pie astes sāpēm, tagad raudu