vienas nedēļas laikā man ir uzdāvināti divi roņu mazuļi. vienu man uzdāvināja ilzeavotniece, to ronēnu viņai uzdāvināja kāds cits, bet ilzeavotniece nolēma, ka es par to būtu daudz priecīgāka (tā arī ir). otru ronēnu man uzdāvināja tomas kā pateicību par to, ka mēs esam tieši tādi, kādi esam. abi roņi man mūždien ir līdzi, jo ilzesavotnieces ronis ir atslēgu piekariņš, bet tomasa ronis ir mans draugs un acu raugs, dejo ar mani un mīl, un, kad vajag, uzslauka acis (tikko sapratu, ka šī roņa alterego ir pats tomas). bet es vispār gribēju pierakstīt kaut ko citu. es uz skapjgalda uzmetu kaut kādu smērējamu sieru. vienu piciņu. kad paņēmu lupatiņu, lai to notīrītu, šo siera piciņu, nometu zemē, bet, krītot tā paspēja nosmērēt arī skapja durvis, tad uzslaucīju durvju un grīdas smērējumu un lupatiņu ar visiem netīrumiem sviedu uz izlietni, bet nejauši trāpīju laumai, tāpēc tā atsitās kā tāda kaučuka bunbiņa, un uzkrita uz plīts, pa ceļam nosmērējot arī katlu. tas nozīmē, kas nekad neko nedrīkstu tīrīt.