agrāk man bija tāds paradums uz līdzenas vietas sākt segt cilvēkus (kā basketbolā) un trīties gar viņu ķermeņiem, saucot: "aizsardzības spēlētājs, aizsardzības spēlētājs!" pēc tam, kad pastāstījām to līdzītei, gandrīz saškam izlauzu plaukstas ar muguru. tad mēs atcerējāmies, kā reiz mums ar friku bija šņapst un sidrs. es tad nedzēru šņapst, bet viņa nedzēra sidru un nevarēja ieraut šņapst bez uzdzeramā. tāpēc frika nedzēra šņapst, jo sidru negribēja uzdzert, turklāt sidru man neļāva dzert, jo tas ir uzdzeramais šņapstam. tā kā apkārt neviena cita dzērāja nebija, tad mēs neko neizdzērām un gājām gulēt. toreiz man bija produktīvais vecums. tagad esam paaugušās un kļuvušas prātīgākas - es dzeru šņapst (šodien izdzēru šņapst ar svaigi spiestu citronu sulu un zvēru pie savām plaušām, ka nekā labāka šodien pasaulē nav), bet frika var iedzert visu ko bez uzdzeramā. tā kā, ja būtu atkal tāda pati situācija, frika dzertu šņapst pa tīro, bet es sajauktu kopā un beigās man būtu lielākas paģiras. toties tagad man ir postreproduktīvais vecums, kas piešķir visādus plusus. spriežot pēc tā, kā manā kafijas krūzē izskatās piens, kura termiņš iztecējis 13.decembrī, es lēšu, ka tas datums ir pagājis. vai arī tie ir sliktie rūķi.