man ir ļoti gudri draugi. gudri kā elle un visu saprot pat tad, ja neatšķir sinusu no ānusa. un viņiem visticamāk nekad nav ienākusi prātā tāda muļķība, ka visu vajag aprēķināt, kas ir ļoti labi, jo es eksperimentu rezultātā esmu izsecinājusi, ka tiešām nevajag. galu galā tas, ka varu galvā izrēķināt, cik ir divi divdesmit piektajā pakāpē, vai to, cik sekunžu ir gadā, nenozīmē, ka tas der visiem daudzteksta uzdevumiem. nu, kaut vai divpsadmitās klases eksāmenā ar pēdējo uzdevumu par cilindru ar konusiem abos galos nočakarējos tā, ka es to aiz kauna noklusētu, ja negribētu pastāstīt, ka rēķināt nevajag. vai vismaz nevajag domāt, ka var izrēķināt visu pasauli.

festivālā, kur es piedzēros ar jānis strodu, es kritu zemē ar purnu pa priekšu un mārvels mani tvēra aptuveni 30 centimetrus virs zemes. tad viņš jokainā veidā mani meta gaisā. nu tā, uz aizmuguri. un tā bija tik laba sajūta, ka gribēju atkal. šodien aizgāju pie viņa, bet mēs tikai izkrakšķinājām mugurkaulus, jo ziemā manis svaidīšanai pa telpu nav vietas, bet mēs varētu uziet uz trausla ledus, viņš mani mestu uz aizmuguri un mestu tik spēcīgi, ka es aplidotu pati sev apkārt un ar galvu ielūztu ledū, aizrītos ar ūdeni gandrīz noslītku, bet nē - mani izvilktu ārā un sāktu no sākuma, un tā līdz neaprēķināmai mūžibai. katru vakaru nopērku avīzi ar virsrakstu "pasaule griežas inside out, bļe". izlasu un eju gulēt, bet neguļu, (pieņemsim) jo mazi ronēni saslapina bērnu kažociņus, jo izkūst sniegs. un tad viņi nosalst līdz nāvei.