vakar vakarā redzēju raidījumu, kurā kāds vīrs teica, ka lieto plastmasas maisiņus un daudz, pēc tam met misenē un par atkritumu šķirošanu neko nav dzirdējis, bet izklausās stulbi. nu re, šim vīram sapnī es izpildīju savu mīļāko nāvessodu - pierē ietriecu veseri. tajā pašā, bet varbūt citā sapnī, es, pieraudot jaunu okeānu, mārtiņam jonasam stāstīju par reklāmu, kurā sarkans ferarri nosit leduslāci, kas ielūzis ledū. no rīta kārlis pa rādžu teica, ka tautas sapulce būšot rīt, pēc tam kāds cits vīrs teica, ka trešā laika prognoze ir labvēlīga, bet tā nevar būt, jo es gandrīz zaudēju dzīvību no pārbīļa. atkal nobijos no cilvēka, kurš nāca tālu, tālu, jau tālu. tā kā krēsla un nav briļļu, loģiski, nekādus vaibstus neredzu, bet nu ir pilnīgi skaidrs, ka viņš mani grib novākt. ar perifēro redzi vēroju tēlu, kurš man tuvojas, tuvojas, tuvojas un pēkšņi tiešām metas virsū, turklāt vēl šņāc, kliedz vai ko tamlīdzīgu. tad, kad man likās, ka nu jau parādīsies pisķiks un šāvieni, galvā atskanēja apmēram tas pats, kas reizē, kad pārvarēju bailes no armanda agejeva. pacēlu acis, lai savu pēdējo skatienu veltītu savam slepkavam (vai vismaz lai pateiktu, ka es ceru ,ka viņš arī nomirs), manā acu augstumā mani sagaidīja sašas priecīgais tēls, ar kuru vienojāmies, ka nākamreiz man būs infarkts.