simt dienu iepriekš izplānoju režīmu, kura dēļ ceturtdienas vakarā ātri jāiet gulēt, jo jānāk miegam. pusvienpadsmitos aizeju gulēt, bet ap pusdiviem ar savu vistas aklumu blenžu griestos. mārupē lauma nolemjnozagt burkānus no mūsu analizējamā lauka. taču izrāvusi pirmo burkānu, viņa to novērtēja ar "fuj" un iesprauda atpakaļ. tā vēl kādus piecus, bet sesto viņa sāka apsaukāt par čaksni, lai ko tas arī (ne)nozīmētu. apmēram piecpadsmito viņa savāca un mizoja, reizē vācot augsnes paraugus. garšoja kā rīta rasa. olaine ir slikta vieta, olainē mūsu mazais lietus pārauga kārtīgā glastonberijā, bet mums ir spītība - jo vairāk līst, jo apņēmīgāk mēs brienam. tad, kad nav vairs tādu augsnes paraugu, bet tikai pļura, tad gan es velku visas drēbes nost un kā tāda keita mosa atlikušo dienas daļu pavadu apakšveļā un mētelī (un es ilgi domāju, nafig to mēteli vienmēr vazāju līdzi. atbilde "kafigh", protams, neder). un trakais edžus, kurš domā, ka man ir nepārtrauktas paģiras, šodien paprasīja, vai esmu mācījusies par medmāsu.