savām mazajām rociņām cēlu augšā lielo sandru, jo viņa pati uzspļauj dižjurģa jūtām, tāpēc rūpējos es. taču tas beidzas ar to, ka man piesola atņemt dvēseli, un sandra sasmērē arī manas jūtas, jo tāda piecelšana un aiziešana datordarbos neko nelīdz, jo aiziešana nozīmē brīvību, brīvība nozīmē neiešanu uz universitāti, neiešana uz universitāti nozīmē, ka dižjurģi atkal apsmej kursabiedri, kamēr viņš praktiskajā darbā birdina asaras un apzīmē naudu. līdz ar to secinu, ka sandra ir tīrais necilvēks. šodien mums ir tiesības viņu saukt par muļļu un biksēs čurātāju, rīt mums būs tiesības viņu saukt arī par pipeļdirsu, bet nākamnedēļ - par bezzobi (jo nebūs zobu). es eju gulēt un mostos ar to, ka wir sind die roboter, bet es neesmu nekāds roboters tad, kad man pretī nāk cilvēki, jo no visiem raustos rītā. pēcpusdienā jurģis mani aizrunā, par ko es pati esmu ļoti izbrīnīta, jo parasti man ir kaut kas uz mēles. šoreiz viss ir novākts, tāpēc es atriebjos. ne jau viņam. tāpat kā bērni, kurus sit, nesit pretī vecākiem, bet sit citiem. es atriebjos savam mīļākajam i love you vīram, paprasot, ko viņš domā par jūtām, kas viņā izraisa kaut ko līdzīgu sirdstriekai bez ļaunas ieteikmes uz veselību. ar katru reizi pie antonijas mēs darbojamies aizvien nopietnāk un nopietnāk, un, atnākot mājās, es dzintrim paziņoju, ka esmu nolēmusi kāddien kļūt par runas pasniedzēju, uz ko viņš atbild ar simpātijām pret midnight juggernauts.