lāču ezis

ja zinātne būtu tik attīstīta, es labprāt desmito daļu no sava pēdējo nedēļu patstāvīgā prieka izdalītu saviem draugiem. mana runas nodarbība ilgst trīs ar pusi stundas, tur uzņēmēji saka, ka jēkabpilieši neko nejēdzot no ķīmijas un vispār sērskābē varot mazgāt rokas, ar jāni mums ir pilnīgi vienāds darbību un domu gājiens, mans jaunais labākais draugs (kas, protams, ir joks) saka, ka būtu pakāries, ja nebūtu pēkšņi mani saticis, es ar savu sūda kanberu gandrīz vinnēju desmit tūkstošus, mani nozog, es lidoju partnerdejās, man ir saplēstas bikses tā, it kā es visu vakaru būtu taisījusi neveiklu špagatu, vīrs, kurš cīnās ar slīpo grīdu saka, ka labprāt mīlētos ar katru no mums trim, no rīta es nesaprotu, kāpēc pēkšņi ir gaišs, ja, mājās nākot pussešos no rīta bija tumšs. es neesmu tumšais prāts, kurš pieteicis sevi praktiskajiem darbiem pēcballēs rītā astoņos trīsdesmit, bet mēs visi smejamies un izliekamies, ka nesparotam, kāpēc uz to un to cilvēku jāskatās tā un tā. prātīgas galvas, prātīgas galvas, prātīgas, prātīgas, prātīgas galvas.

manai dzīvei ir trīs nopietni mērķi: nointervēt bīvisu un bathedu, kļūt par augstākās matemātikas pasniedzēju un to trešo es aizmirsu. ā, atcerējos - prast no jebkuras lietas uztaisīt spridzekli