tā kā augšā ir ļoti neglītas debesis, esmu paņēmusi sev radošo atvaļinājumu. tas nozīmē neiet ārā no mājas, piecelties piecos pēcpusdienā un domāt, ka atkal ir jāiet gulēt. mans atvaļinājusm varētu ieilgt, ja mans zaļais ferārī, uz kura kreisā priekšējā sēdekļa stāv pisķiks, būtu kaut kur tepat vai vismaz pa ceļam. to pat raksta enciklopēdijās (ķīniešu enciklopēdjā tieši), ka reizēs, kad izvelies no ļoti siltas guļvietas pēc divu stundu miega, lai izietu ārā, kur ir vējš un lietus, un apģērba - par maz, bet tad uzzini, ka tam nav bijusi pilnīgi nekāda jēga, tad jānošaujas. es īsti neatceros, vai šonakt sniga sniegs, bet ir divas iespējas: vai nu tiešām sniga un es sakrāju plaukstā balto huiņu un rādīju filipam, sakot, ka rudens ir iestājies 23. jūlijā, bet ziema - 10.septembrī. varbūt es tomēr to nosapņoju, bet to es nevaru zināt, jo es neatceros, kā izskatījās manas rokas, kurās turēju sniegu.

mēs vakar atkal tirinājām kārli. frika teica, ka viņš sverot divdesmit kilogramu, bet tieši tajā vietā, kur tur/tirina viņa, viņš nesverot neko. šeit jāpiebilst, ka, turot aiz pleciem, viņš sver 60 kilogramu, tāpat ar gurniem. kārlim ļoti patika. tas, bļe, nebija nekāds joks. es atradu inčīgas šķiltavas. tad frika man teica, lai eju sūkāt pinpi, sūkāt pinpi, sūkāt pinpi, sūkāt pinpi, bet, ja es nesūkāšu pinpi, tad būšu pilnīgi debila. jo es negāju uz melno kaķi. jo es esmu kārtīga meitene, kas nekad neatsakās no viskija, tā.