šodien vairākas reizes domāju par to, vai man gadījumā nevajadzētu pakārties. sāku par to domāt jau no paša rīta, kad veicu darbības, kuras neesmu saskaņojusi ne ar citiem, ne ar sevi. šodien bija tā diena, kad man un frikadelei nāca apskaidrība, ka mana tēva ieteiktā matemātisko ākstu karjera tiešām būtu jāizdiedzē. matemātikas skolotāja teica, ka ir sajūmsā par mums vai kat ko stirpri līdzīgu. informātikas skolotāja teica, ka viņai jau sāp galva no mums un neļāva pie sevis printēt uzdevumus matemātiksa pēcpusdienai, kuru bijām uzlikušas uz saviem pleciem skolā, kur parasti nekas nenotiek. protams, ir inčīgi, ja ir kaut kādi savi noteikumi, bet ir debili, ja tos uzskata par svarīgiem tad, ja tie ir šķērslis pasākumam, ko patiesībā visi skolotāji grib. tad es biju ļoti dusmīga uz šo kuņu. tas manī izraisīja lielu stresu un es atteicos no runāšanas miķītī un biju tehniskais darbinieks, kurš pienes uzdevumus. arī pēc pasākuma visi teica, ka mēs esam ekselentas. es zinu-es zinu. tātad, ja izdomājat, ka Jūsu skola ir gatava kārtīgu piķi iegrūst manā unfrikadeles kabatā, zvaniet viņai -6123819, ja? tad, kad tas viss beidzās, atkal mazliet padomāju ,vai pakārties, jo biedēja viss, kas jāizdara, un tas, ka es to visu noteitki izdarīšu sūdīgi, kas vēlāk izrādijās patiesība. bet es jau no rīta sev iestāstīju, ka, ja izturēšu šo dienu-hujienu, būšu cool. nezinu, vai to var saukt par izturēšanu, ja aiz neapmierinātības mazliet jāpasēž berga bazārā uz kaut kāda sūda, lai sevi rastu spēku un drosmi iet tālāk, bet vēl 350 wordi par noziegumu, un nopelnītas brīvdienas man ir rokā