es vakar atnācu mājās un domāju ,ak jāraksta kaut kādas esejas vai recenzijas, vienīgi nevienm neko nebiju parādā. žēl, jo, kad sadzeras matē tējas, tad radošie darbi top vēl foršāki kā pēc viskija dzeršanas. neskatoties uz pamatigām sakāvēm, es gribu vienā vakarā aizbraukt uz laukiem, paņetm šahu, kas tur noteikti stāv un nākamā rīta tumsā bruakt uz skolu. nu, lai var izgulēties autobusā. man šodien skolotāji prasa, kā iet manam degunam. nu, tad es saku, ka es pat varu paelpot ar to ierīci, bet oža man ir zudusi. es aktīvi ostu spirtu edgara sūnākšļa kojās, bet nejūtu. es nejūtu kaņepju pienu, kuram pēc idejas vajadzētu būt ļoti smirdīgam. un neviens to nedzer, jo vai nu guļ, vai sola vemt vai necieš siltu pienu. it kā mirklī, kad visi aizmieg, es eju prom, lai iekāptu trmavajā, bet labi vien, ka esmu nostājusies pie nepareizās izejas un netieku ārā, jo tā brīža apjausma par tramvaja pieturas virzienu, izrādās, bijusi pilnīgi nepareiza. foršs ir vīrs, kurš visu nakti nosēž/noguļ pie datora, neskatoties uz pīzdas-pīzdulītes aicinājumu pabakstīt. nu, paši saprotat, ko.

man mama tikko piedāvāja tēju ar krūzes garšu.