mna bija ģeogrāfijas eksāmens. vienā mirklī es ar visām eksāmenu lapām izgāju ārā, jo bija ātri jāuzraksta kaut kāds raksts skolas avīzei. tad sēdēju skolas pagalmā un steidzīgi pildīju visus uzdevumus. pēkšņi papīra lapas bija pārvērtušās par lieliem burkāniem (apm. 5 m gariem), bet funkcija saglabājās tā pati - tur jāieliek zināšanas, kas vēlāk jānodod. tad man nāca klāt visādi cilvēki un teica, ka man to darbu neieskaitīs, jo nepildu klasē. uz to es atbildēju, ka es neesmu parakstījusi nevienu papīru par to, ka zinu, kur jāpilda darbs + skolotāja tīfentāle mani neapturēja, kad gāju ārā ar savām lapām/burkāniem, tātad visādi sūdi būtu skolai par manis neinformēšanu. tad vēl man bija jāstaipa līdzi kaut kāds tā saucamais vēja dēlis. to laikam biju aizņēmusies, tamdēļ vajadzēja izturēties ļoti uzmanīgi pret šo ierīci. tad, kad biju sarakstījusi visu nepieciešamo burkānos, gribēju nest tos atpakaļ uz klasi, taču secināju, ka paņemt rokās 2 piecmetrīgus burkānus + vēja dēli nav nekāda joka lieta. mirklī, kad man it kā izdevās visus savietot uz sava ķermeņa, viens no burkāniem saplīsa divās daļās, tā kā vietošanas darbus varēja sākt no jauna. man blakus stāvēja sporta klases puikas un vadims eižvertiņš, kas ir mans bijušais klasesbiedrs. un tā viņi tur stāvēja līdz saņēmos un tomēr palūdzu, lai viņi man palīdz. un tad atskan: "a tad dod 10 saņķikus.", tad manī iestājās pilnīgā bezcerība, jo bija skaidrs, ka nekādus 10 saņķikus viņiem nedošu, jo tas, vai viņi palīdzēs meitenei ar vēja dēli un diviem 5metrīgiem burkāniem, no kuriem viens ir pārlūzis uz pusēm, jau kļūst par principa jautājumu. tad, kad sāku viņiem spēlēt uz emocijām, atklājās, ka viņiem tādu nav. turklāt ļoti ātri tuvojās nodošanas brīdis. un apkārt nebija neviena, kas man varētu palīdzēt ar manu bagāžu. tā nu es pamodos pusmirusi no tā, ka guļot kunkstēju: "nnn, nnnn,nnnn, nnnnnuuuu".