"Nē, man likās, ka 17 vai astoņpadsmit. Tieši 17 vai astoņpadsmit, ne 17 vai 18, ne septiņpadsmit vai 18, ne septiņpadsmit vai astoņpadsmit. Pa īstam nelikās vispār. Nedomāju kaut kā par gadiem parasti. Likās, ka nav 16. Likās, ka nepaliks tūlīt 17."

(c)astma

tā kā es tūliņ iešu gulēt, bet rīt nepaspēšu šito ierkastīt, tad  pāris stundas pirms desmitā jūnija iestāšanās pateikšu pikai, ka es viņu ļoti apsveicu svētkos. vēlu tikpat mīkstu vaidziņu, kā elīnai kolātei pēc pilngadības sasniegšanas, tik baltas acis, lai tajās nemanāmi varētu likt papīra lodītes, tik garus pirkstus, lai no ģitāras korpusa varētu izvilkt mediatoru, kad kāds vīrs tieši viņai velta akustisko koncertu, bet meģiku, bļe, nenotur rokās. lai Līvai balta  sarmas tamborēta šalle nekad nepazūd, lai </span> viegli ieelpot nesteidzīgās rīta jūras gaisu, lai vienmēr pie rokas erbdrinks ražojums "enerģija". lai Tev, mīļo Līviņ, daudz dzintri kolāti šonakt sapnī! lai Tev neviena dita rietuma!