Pirms trim nedēļām ceturtdienā, kad man pienācās tas uzlabotais dzēriens klubā, biju iepazinusies ar kādu džeku, Sandi. Nākamajā dienā, kamēr gulēju mājās, atgūstoties no tā, kas izskatījās pēc gandrīz-peku-atstiepšanas, viņš uzskatāmi parādīja, ka neatškir mani no manas draudzenes - ka tik meitene, ko randiņā aizvest. "Nu un dievs ar viņu," es nodomāju. "Ja reiz nevar pat vienu dienu pagaidīt, tad man viņš nafig nav vajadzīgs." Pirmdienā viņš uzrakstīja atvainošanās sms, stāstīja par to, cik ļoti esmu viņam iepatikusies un galu galā pēc nelielas sarakstītes piedāvāja tikties rīt, ja nebūs pārāk ilgi jāstrādā. Kas ta' man, piekritu - darīt tāpat nav ko, tā vismaz filmu varētu noskatīties. Pienāca rītvakars, no viņa ne ziņas, ne miņas. Un arī ne nākamajā un nākamajās dienās. Uzmeta mani atkal džekiņš, karoč.