03:36 pm Pirms trim nedēļām ceturtdienā, kad man pienācās tas uzlabotais dzēriens klubā, biju iepazinusies ar kādu džeku, Sandi. Nākamajā dienā, kamēr gulēju mājās, atgūstoties no tā, kas izskatījās pēc gandrīz-peku-atstiepšanas, viņš uzskatāmi parādīja, ka neatškir mani no manas draudzenes - ka tik meitene, ko randiņā aizvest. "Nu un dievs ar viņu," es nodomāju. "Ja reiz nevar pat vienu dienu pagaidīt, tad man viņš nafig nav vajadzīgs." Pirmdienā viņš uzrakstīja atvainošanās sms, stāstīja par to, cik ļoti esmu viņam iepatikusies un galu galā pēc nelielas sarakstītes piedāvāja tikties rīt, ja nebūs pārāk ilgi jāstrādā. Kas ta' man, piekritu - darīt tāpat nav ko, tā vismaz filmu varētu noskatīties. Pienāca rītvakars, no viņa ne ziņas, ne miņas. Un arī ne nākamajā un nākamajās dienās. Uzmeta mani atkal džekiņš, karoč.
Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad šorīt pa miegam sameklēju zvanošo telefōnu un ieraudzīju, ka zvanītājs ir neviens cits kā Sandis. Pēc trim nedēļām. Un ko viņš gribēja? Tieši tā, vēlreiz sarunāt tikšanos, pateikt, ka viņam ļoti patīku, un pie viena arī to, ka viņš bija losis [bet ne atvainoties!]. Septiņu minūšu saruna, un viņš pat neiedomājās atvainoties. Šoreiz, protams, atteicu, pamatojot ar tomēr esošo pašcieņu...... e: "[..] Tu gribi tikties, es tev patīku, tu esi losis - nafig man vispār kaut ko vajadzētu darīt?" S: "Bet tev jau nekas nebūs jādara. Tikai pasaki, es piebraukšu pie tavām durvīm!" e: "Es dzīvoju 4. stāvā, tā ka tas būs problemātiski." Sekoja kaut kādas skaņas un klusums, pēc padsmit sekunžu gaidīšanas es noliku klausuli un turpināju gulēt. Pēc stundas viņš zvanīja vēlreiz, bet nedzirdēju. Ja kaut kad šovakar būs sms no viņa, tad tās laika nobīdes tiešam izskatīsies smieklīgi. :D |