lai arī stanstedu tagad pārbūvē pēc gatvikas ģīmja un līdzības (līdz departurēm var tikt vienīgi caur dutyfree labirintu, un geitu paziņo tieši tad, kad uz viņu ir jāmetas skriešus, lai pagūtu uz ļoteni – nu kas tas ir, ka samācīties vajag tikai to sliktāko) un tur var, hm, aizraujoši pavadīt laiku
ja jums ir piecas stundas kūkošanai stanstedā, tad viņas brīnumjauki var nokūkot nevis lidostā, nevis pielidostas purviņā un/vai krūmos, bet tuvējā mazpilsētā bishop's stortford
lai uz turieni tiktu, ir vērts aprunāties ar autobusu šoferiem – ar pirmo grabažu neaizbraucām, jo this one takes ages (tā arī ir, 7. autobuss līdz turienei brauc 45 minūtes, 301. brauc 20), ar otro grabažu neaizbraucām, jo pēc 10 minūtēm nākšot cita grabaža, kurā lētākas biļetes, ar trešo grabažu aizbraucām svilpodami, un jau no sarunām ar šoferiem vien sajūta kā laukos, kamēr turpat blakus griežas vienmērīgs konveijers ar visiem šitiem teraviženiem un national express uz megapoli, kā no citas pasaules
mazpilsēta ir maza un jauka, un saulainā maija dienā pavisam brīnišķīga, un tādā vienā kūkojienā var gan izstaigāt centru un atrast, kurā laukumiņā ēst pusdienas un dzert brīvdienu vīnu un aplūkot pilsētas labi audzinātos suņus, gan ieklīst klusajās rindu māju ielās ar maziem pagalmiņiem rindās vien, tur viss pilnīgi ārprātīgi zied un čivina un ir ļoti mierīgs
izgriež pogas torčīšanai lidostā tā, ka sprakšķ vien


un lūk ko es anglijā īpaši mīlu